es šodien esmu mazliet samulsis un bišku apjucis, kas ir, tas ir
kaut kā tā:
P.S. jo, lai nonāktu tur, kur vēlos, ir jānoiet ceļš līdz tam, ar visiem puniem un noberztām kājām, saprast, kas ir labs un pareizs, un kas tāds nav, var tikai darot
Atradu zem dīvāna putekļu kumšķi. Izmetu pa logu. Augušupejošā gaisa strāva uztvēra pelēko pūkaini, tā pazuda no mana redzes loka. Kaut kur tur, augšā. Debesīs.
Pēc pusdienām devos uz parciņu — Vērmanes dārzu. Apgūlos uz muguras saules sasildītajā zālītē. Vēlējos kādu mirkli pavērot koku zaļās lapotnes un pa zilajām debesīm slīdošos mākoņus.
Mazliet sanāca miegs. Cik ļoti “mazliet” es biju iesnaudies, sapratu tikai tad, kad manu seju un ausi pēkšņi un liegi, bet intensīvi sāka skūpstīt sieviete, bet fonā vīrieša balss nez kādēļ sauca kaut kādu jocīgu vārdu, atkal un atkal.
Atvēru acis. Sieviete palika sapnī. Reālitātē manu seju ostīja un laizīja jauks sunītis, un sunīti sauca vārdā viņa saimnieks :-)
P.S. Biju (un arī tagad esmu) skaidrā. Tikai drusku par maz gulēts šonakt.