Kaut kad sen sen sen sursurs iekomentēja saiti uz Hyperbole and a Half: Depression Part Two.

Bildīšu sērijā atainotās sajūtas visnotaļ precīzi atbilst arī manējām. Tikai "zirni zem ledusskapja" pagaidām vēl neesmu atradis. Jeb arī esmu... šad tad alkohola reibumā.

Kaut kā sen jau gribēju šo piezīmēt, pateikties sursurs par saites pieminēšanu komentāriņos, bet visu laiku aizmirsu — nu un šodien atcerējos.

P.S. Un ko ar visu to darīt? No vienas puses, depresīvos cilvēkus vajag nošaut. Vai arī uztvert pragmatiski, tāpat kā, teiksim, cilvēkus bez kājām — var funcionēt ar zināmiem ierobežojumiem. Nu nē taču. Kā pret normāliem cilvēkiem! Nē, tā būtu galvas slēpšana smiltīs.

atkal atradu bezrūpību un vieglumu, kuri man kādu laiku bija pazuduši :-)

pazuda (pārkausējās kādā labākā domu substancē) dīvainās, nekonstruktīvās, ar apsēstību bezmazvai robežojošās mīlestības(?) un greizsirdības(?) (kucēniskums (c) mala un suņ-uz-siena-kaudzes-īciskums) jūtas, kuras mani bija mocījušas un ēdušas kādu laiku (sakarā ar kādu burvīgu jaunu sievieti), un tagad ir tik daudz labāk :-)

viss labais, lieliskais, tuvais, domas, sarunas, darītais, kas ir bijis mūsu starpā, nekad pilnībā nepazudīs no manas atmiņas, un, ...

patīk!

P.S. Par spīti tam, ka alkohols vairs nestimulē, un no (arī vairs nikotīna eiforisko "sitienu pa smadzenēm" nedodošajām) cigaretēm jau dīvaina sajūta mutes dobuma gļotādās (man tā patīk labās sajūtas, ko dod alkohols un nikotīns, ka es nevaru atturēties, man vajag negausīgi vēl, vēl, vēl, pat ja zinu, ka ir jau par daudz un veltīgi), es neiešu gulēt, un stiepšu šo dienu maksimāli garu, jo bezmiega eiforija ir tik lieliska, un tad beidzot atlūzīšu dziļā bezsamaņas miegā, no kura modīšos tik daudz labāks un mierīgāks!

P.P.S. Un vēl kristāldzidra apziņa, pat ticība tam, ka cilvēka dzīvi izveido cilvēks pats (tas jau bija senzināms), un ka cilvēks spēj izveidot savu dzīvi!

P.P.P.S. Apmēram šādi es viņu redzēju (un vēl joprojām redzu, iedomājos) manā prātā... nevis reālitātē, protams, jo reālitāte visu sagrauj, bet nu... varbūt tomēr kādreiz :-)