Sajukt prātā ir ļoti nepraktiski.

Šķiet, ka esmu pienācis šai robežai tik tuvu, kā vēl nekad manā mūžā.

Ārstēties vai neārstēties, tas vairs nav jautājums. Jāārstējas.

Stulbi.

V8si ir jukyši

kaut kā ar visu to lielo besi un depri, pasaule tīri vizuāli man izskatās ļoti glīta šobrīd, šajās dienās, ļoti spilgta un krāsaina



jo apātija pāries, un negribētos, lai pēc tam pāri paliek žults pilni gaudu ieraksti tikai

gribētos, lai ir skaisti, un viegli, un liegi

Sestdienas vakarā / naktī uz svētdienu šausmīgi sadzēros, līdz bezfilmai, neadekvātai rīcībai un autopilotam.

Par laimi, nekas no materiālām vērtībām nepazuda.

Svētdien bija ļoti stipras paģiras, savāda sajūta, pilnīgā bezspēkā ar sāpošu galvu un nestrādājošu kuņģi mētājos gultā un skatījos, kā aiz loga debesis vispirms ir koši zilas, pēc tam satumsa, kļuva violetas un beidzot melnas, un tā pagāja svētdiena. Daudziem citiem tā pagāja laukā, svaigā gaisā un visādi citādi pozitīvi.

Mēģināju iedzert alu, bet tas neizdevās, kuņģis ar mani nesadarbojās. Taču garīgi jutos gaišs un tīrs, un brīvs. Ķermenis arī likās tāds sauss un silts, ļoti patīkams uz tausti.

Tagad iekšā tāda jocīga sajūta, ne nožēla, nē, vienkārši liels tukšums.

"Kā dzīvot tālāk", "vajadzētu mainīt izklaižu veidus", tamlīdzīgas domas arī mazliet.

:-)

Šodienas darba diena... kā lai noraksturo.

It kā smadzeņu vietā būtu galvaskausā sabāzta vate un tas viss vēl aizliets ar cementu. Domāt un atcerēties nereāli. Visu dienu tupīju.

Un nevar saprast, kāpēc tā. Gulēts pietiekoši, arī paģira jau vakar bija pazudusi.

WTF!?

Nu pie velna, vai tad tiešām nau Rīgas centra tuvumā neviena klusa, mierīga istaba izīrējama, kurai:
1. Logi nau uz ielu!
2. Pagalmā nau šņācoši kondicionētāju ventilatori (par šādām instalācijām vispār vajag cirvi pierē iecirst!!!)!

Grrr!!! Vai tad relatīvs klusums un miers dienā un it īpaši naktī ir tik neiespējama fīča!? Mišsin impossible kaut kāda!!!

Lūk, pametīšu visu un aizbraukšu uz laukiem, man beigsies nauda, tad audzēšu kartupeļus un... un... un vispār!

Paradoksāli ir tas, ka to visu iepriekšējā pukstā izfantazēto (un arī visos iepriekšējos pukstos arīdzan)... es varētu izdarīt bez psihošanas un atlūgumiem. Paēst pusdienas, pasēdēt mazliet parkā, nomierināties, atnākt šeit mierīgs un vienaldzīgs...

Un sākt, Tagad un Te. Pilnībā atdoties liktenim. Katrs mazais solītis pareizajā virzienā, katras 5 minūtes, ko veltu nevis paššaustīšanai, bet dodu uz āru, daru kaut ko lietderīgu — tas viss mani mazliet pavirzītu pareizajā virzienā.

Aizmirst par visiem citiem — viņu nau. Internetu nau. Nekā nau. Esmu es, teksta redaktors un pāris rindiņas kōda. Pārējās pasaules nau. Šobrīd pārējās pasaules nau — par pārējo pasauli domāšu citreiz.

Atmest bailes. Starp citu daļēji jau esmu atmetis, pirms kāda laika man šādas domas par to, cik drausmīgi neefektīvs es esmu un ka mani atlaidīs un vispār viss būs slikti — vispār izraisīja roku drebēšanu un panisku vēlmi iedzert. Bet tagad — kaut kā vienalga.

Novest visu līdz absurdam un noticēt tam.

Un galvenais: visu laiku smaidīt :-)