Freedom's captive

Ceturtdiena
Čau kakau, ciba.

Rīts sākās ar

yulungu zvanu. Man, vientuļam jaunam vīrietim, bija ļoti patīkami dzirdēt no rīta sievietes balsi tālrunī, pie tam ne zāģējošu, bet uzmundrinošu. Biju gan tādā kōmā, ka neatceros nevienu sarunas vārdu. Paldies,

yulungu :-)

Darba vietā ierados plkst. 10.02.

Darba diena bija dīvaina. Garīgi jutos kaut kā ļoti labi, mierīgi, koncentrēta uzmanība, nevienas liekas kustības. Fiziski gan jutos pačābīgi, miegainība un tā, kā jau neizgulējies un mazliet paģirains. Priekšnieks šodien parādīja, ko no viņa var sagaidīt, pirms tam biju domājis, ka pārējie komandas biedri mani vai nu āzē, vai arī mēģina pret viņu noskaņot, taču tas, kā izrādījās, bija draudzīgs brīdinājums. Re, kā. Būs interesanti, ļoti interesanti. Cilvēki ir cilvēki, ar savām labajām īpašībām un ne tik labajām, nav jēgas kasīties, ir jēga tomēr tiekties uz mērķiem, dažreiz [paš]lepnumu der arī ielikt atvilktnē. Nu un arī cinisms.

Mazliet sāpēja acu dobumi. Tā kā esmu pārāk smags (augums 174 centimetri, svars 64 kilogrami), esmu ierobežojis pārtikas patēriņu, cenšos ēst vieglas vakariņas un tamlīdzīgi. Diezgan bieži jūtu izsalkumu. Gribu pamēģināt svērt mazāk par 60 kilogramiem, jo jūtu, ka miesa traucē manam garam. Nu lūk, un acis ir iekritušas dobumos šobrīd, izskatās lieliski, būs vēl labāk. Izsalkuma sajūta palīdz smadzenēm strādāt labāk. Par šo tēmu gan saformulēšos un izteikšos mazliet vēlāk, jo šobrīd noris eksperiments vai kaut kā tā.

Šodien izsmēķēju 2 cigaretes, abas jau mājās.

Šovakar sākām atsaldēt (atkausēt) ledusskapi.

Gulēt iešu plkst. 22:15, šovakar nesadzeršos alkoholus un nesasmēķēšos cigaretes.