Nozagtās · sarunas

sniegs. pavisam nedaudz, bet būs aukstāks un Snow man tik ļoti atgādina Krisu,ka pilnīgi vai skumji paliek, jo tie bija forši laiki - man nepatika tā vide, bet man patika viņš un vēl pāris cilvēki apkārt, šad tad pietrūkst viņa vēl aizvien. Viņš tāpat kā sandis iespļauj sejā patiesību un tad nu tiec ar to visu galā. anyway, tā skumīgi mazliet ar to sniegu palika, lai gan skaisti jau ir - balts.

i'm dreaming of a white christmas...

Jūtos nogurusi - vairāk garīgi kā fiziski, fiziski jau nav no kā nogurt - tikai sēdi visu dienu benķī un drukā gudrus tekstus. Pagājušo nakt atkal redzēju sapni, sapnī tiku pie jaunām skaistām brillēm - nu pareizāk sakot, man esošās tik upgrade-otas. Vēl man atkal bija roku sapnis - šoreiz sadevāmies rokās un bija dienasgaisma, nevis vakara krēsla kā parasti un palikām sadevušies rokās. Ja es zinātu, kā tos sapņus tulkot, tad es saprastu, ko tie nozīmē, jo šie ir tie sapņi, kas atkārtojas.
Ir 5dienas vakars un jābrauc ciemos pie Lienes, jāpaņem moka, piens, kartiņu materiāli un jābrauc.
Nevar vairs izturēt visu apkārt, gribās atpūsties, bet nespīd.

vakardiena bija vnk skaista - daudz smaidīgu emociju, esmu pabarota, braucām divatā mājās, runājāmies, man gan liekas, ka viņš pārsvarā runāja, jo viņa klātbūtnē man gribas klusēt, es nezinu, kāpēc tā - tā vnk notiek un man tā īsti negribas atklāties, to es sapratu vakar - negribu atklāties un tad rodas jautājums - kādēļ, bet to es ar laikam zinu, bet lai vai kā bija patīkami braukt kopā un klausīties stāstus.
[Pamanīju vienu lietu - kad viņš sēž blakām un runā, viņš neskatās acīs, viņš skatās uz lūpām, bet, kad stāv pretī, tad gan skatās acīs, taču tas laikam nav svarīgi]
Vēl visādas interesantas lietas saistītas ar manu emocionalitāti vakar izpeldēja un ar to, kāda esmu, bet neesmu vēl izdomājusi, vai tas vispār ir jāiedala labi/slikti kategorijās.

Šodien tāda sapņaina, redzēju dīvainu sapni - pasniedzēja stāstīja, ka cilvēki, kas lieto šalles/lakatus [nu kā es, gandrīz vienmēr sien tos ap kaklu], tie patiesībā ir depresīvi cilvēki, un es ietinos šallē vēl ciešāk, it kā slēptos un apstiprinātu teikto. Vēl es sapņoju, ka protu zīmēt, ka man sanāk, ka man ir talants, vēl es no kaut kā bēgu, ēdu nenormālu negaršīgu aknu karbonādi [tb nopirku, pagaršoju un neēdu], peldēju, braucu ar mazlaiviņu pa kristāldzidru, strauju upi, mazlaiviņu straume aiznesa uz līci, bet es izpeldēju krastā un kaut kur aizdevos, zinādama, ka mazlaiviņu citi atvedīs atpakaļ, tad vēl man bija vairāki suņi, kuri bija kaut kur jāaizved, tad no kaut kā bija atkal jābēg, un ed bija ar suņiem, un daudz cilvēku bija - ļoti saraustīti, grūti izdomāt, ko tas viss nozīmē, visskaidrāk par tiem depresīviem cilvēkiem atceros.

Tā man valsts svētkos gāja, salūtu tā arī neredzējām - aizrunājāmies un stunda būtu jābrauc, skatījāmies pa tv. Nez, nez, neko nez vairs, mēs esam vnk draugi, tāda man tā pēdējā laika sajūta un tā arī laikam paliks.

es nezinu, vai vaina ir manī, bet katrreiz, kad jokojos ar ed, beigās ir tādas kā dusmas - pašai uz sevi laikam. šovakar man pateica, lai nepārspīlēju ar jokiem un atkal es nesaprotu, kā tas bija domāts, - vai nu iz sērijas - atsienies ar saviem jokiem, - vai arī - ir lietas par kurām es negribu jokot un tā konstantā izvairīšanās no atbildes. Es zinu, ka ed nebūtu nekādu problēmu pateikt to, ko viņš domā, bet kāpēc to nevar izdarīt? jā, viņam bija taisnība, ka katrs neatbildēts jautājums rada iekšējo frustrāciju, lai arī kā es censtos to noliegt, bet tas tikai nozīmē, ka es atkal sāktu domāt par lietām, kuru nav, un man tas nav vajadzīgs. Man nevajag liekus sapņus, liekas cerības, tāpat jau visa ir pārāk daudz.

Kāpēc viņš man liek justies nožēlojamai un stulbai?
es nemāku būt citāda, piedod man par to.

šovakar man pateica, ka es varu novērtēt savas empāta spējas. es tāpat zinu, kādas tās man ir - vienmēr varu iejusties cita cilvēka ādā, vienmēr varu saprast viņa motivāciju, rīcību, if only i go under his/her skin. bet dzīvot tas nepalīdz, tas tikai kārtējo reizi sacūko visu iekšējo pasauli. jāiemācās atslēgt ne savas emocijas, bet, - jo tuvāks cilvēks, jo grūtāk to izdarīt.

much more to learn. domāju par krīzes centru un kursiem, atceros mazās māsas sacīto - skaties, ka neņem to visu pārāk tuvu pie sirds. jā, un šī vakara - novērtē savas empāta spējas, - liek man atkal pārdomāt, vai tas ir tas, ko patiešām vēlos, bet varbūt, ka tiešām vajag, lai iemācītos atslēgt to, kas nav mans, bet varbūt tieši tas palīdz dzīvot. nezināšu, kamēr nepamēģināšu.


Just Running battle.

vakar bija krīze. emocionālā. nu jau klājas labāk. kā saka - rīts gudrāks par vakaru. vispār, ja paskatās no krīzes psiholoģijas vidokļa - dzīvoju nemitīgās krīzēs, jo vislaik ir dažādi flashbacks par to, kas notiek, kas mani satrauc.
sagribējās psihologa konsultāciju, bet tāpat zinu, ka ar visu tikšu galā pati. as usual. dažbrīd ir grūti. šis ir tas brīdis, bet arī ar to tikšu galā. as usual. mazliet nolemtības sajūta. bet zini, smakšanas sajūta pamazām pāriet. es nezinu, vai tas ir rudens dēļ, vai tā vienkārši ir visu faktoru un apstākļu sakritība, bet pamazām atsāku rakstīt.

he was a sad man he told me
but i never believed
there was a smile on his face
and laughter time to time

he was a mad man he told me
but i never believed
the calm shined like star
though anger may flew over

he was a dead man you told me
and i believed
through calm and smiles and self destruction
life just is.

jūtos labi, laimīga pat varētu teikt, jā, jo šajās ir tik daudz ed kompānijas, ka liekas atsvērtas visas iepriekšējās ilgas. Tūlīt jau būšu pieradusi pie tā un tas atkal beigsies, bet patiesībā jau nekas nebeigsies, esmu viņu labāk iepazinusi, saprotu prieku viņa acīs, redzu īpašības kas man patīk. Nu jau viens cilvēks vairāk zina, ka man viņš patīk, jā, un šodien darbā viņš mani esot paslavējis. tas ir glaimojoši, jā, un kāpec gan lai tas nebūtu glaimojoši? Tā ir velnišķīgi laba sajūta. Rīt pēdējā darba diena kopā. Ceru, ka pēc tās radīsies iespēja pabūt arī tikai divatā.
Viņš ar mani runā, vai arī runā vairāk manā klātbūtnē, nezinu :) bet man patīk, ka viņš runā, stāsta visādas intersantas lietas un es saprotu, ka esmu maza un duma. Jā, viņš ir tāds, kādu vienmēr esmu gribējusi. es turpinu gribēt, bet nu jau zinu, ko tieši es gribu :)))
Viņa klātbūtnē jūtos tik mierīgi pat tad, kad ir stress, viss nāk uz āru, emocijas neļaujas noslāpēties un tas ir labi.
Ienāca man prātā - kāpēc viņš aicināja tieši mani darbā palīdzēt, noteikti, ka ir cilvēki, kuri ir par mani gudrāki un zinošāki, bet nu.. tas atkal glaimo. pārāk daudz glaimojošu sajūtu, lai vai kā lietas attīstīsies, man ir prieks par šīm dienām, par šo pieredzi, par šīm sajūtām. Tagad ir spēks darīties kaut ko tālāk, jo ir šīs pozitīvās emocijas. Gribētu padalīties ar tām, iedot pa gabaliņam tiem, kam pietrūkst. Gribētos daļu vnk atdot mazs, lai nav tās grūtsirdības sajūtas viņā, lai rodas jauns spēks un optimisms.
Jā, svētlaimības sajūtas. Ja es zinātu, ka nozīmēju viņam kaut mazliet no tā, ko viņš nozīmē man, es varētu lidot, bet pagaidām savus spārnus turu sakļautus. mans laiks lidot vēl nav pienācis.
mīlu.

shovakar aizrakstiiju siikajam brachkam, lai ierubii skype uz minuuti, gribeeju vinjam bildes aizsuutiit ar jaunu matu griezumu, jo vinjsh jau bija tas, kursh pamudinaaja mani, ka vajag kko mainiit izskataa, bet shis atbildeeja ierubii normaalo cilveeku uz minuuti. Un man sanaaca dusmas, aizrakstiiju atpakalj, ja neinteresee, tad lai iet dirst. Zinu, ka tas ir kaarteejais joks no vinja puses, bet es zinu to vinja jauko un ariidzan nopietno pusi, to, kuru es miilu, reizeem peec shitadaam vinja atbildeem riktiigi apskrienas duusha un gribaas saraut visus kontaktus, lai iet pa gaisu ar visu savu attieksmi. saprotu, jaa, mees esam tikai pazinjas, un laikam man vinjsh ir iekritis sirdii mazliet vairaak, kaa es vinjam.

Paarlasiiju vecos ierakstus kladee un atradu burviigu teikumu: "es tik aatri piekjeros, pat nenojaushu un pamanu tikai tad, kad saap" luuk, kapeec saap taa attieksme

Skumiigs garastaavoklis. Pilnmeeness. Peedeejaa laikaa intuiicija straadaa uz 99,99%.

Rudens vienmeer uz mani iedarbojas depresiivi - juutos kaa emo :D

vakar sapratu, ka patiesībā jau negribēju atgriezties mājās. Ja es būtu pārvākusies uz citu vietu varbūt nebūtu tik traki. Mani iekšā dīda kaut kāds nemiers, skumjas, ilgas pēc tiem cilvēkiem, patiesībā jau pēc viena visvairāk - pēc mazā bračiņa, šausmīgi grūti atrast, ka katru rītu mostoties viņa vairs nav blakus un nav kas ķircinoši pavelk uz zoba, nav, kas stāsta mazos dumjos jokus, nav, ar ko uzkauties ar spilveniem.

Gan jau pieradīšu atkal, bet šobrīd ir mazliet pagrūti.

Come on! Shame on you! Excusi! Šīs trīs frāzes pēdējās diennakts laikā dzirdētas makten bieži. Kārtējo reizi apliecinājums manam skaistumam. Informācija, ko uzzinu nevis no draugiem pašiem, bet no būtībā svešiem cilvēkiem. Īsti nezinu, ko pašlaik domāt, lai gan kārtējo reizi laikam neko. Atstāt lietas pašplūsmā. Tas man sanāk. Nevajag man piepisējus. Morālās paģiras kārtējo reizi. "Kā ir labāk - visu dot vai kaut ko sevī glabāt?"

"Es gribu smaidīt, brīžos, kad cenšos sevi apmānīt."

Cik patiesībā truli ir flirtēt, bet tas padodas tik viegli. Vieglākais ceļš - caur smiekliem. Ej, tu nost! Ko tas pūcis atkal ir sadarījis? Neko un tajā pašā laikā daudz ko. Nez tikai kad tas viss nāks atpakaļ.

Peedeejaas dienas dziivojos ar Shreku, The Craft, Markesa 100 vientuliibas gadiem, palaidniigu suni, kausliigu kakji un pati ar sevi, iegrimusi savaa pasaulee.
Still daydreaming. Jebshu man ir paaraak diziviiga fantaazija.
Redzeeju sapnii mazaa zaljaa draugu. Nez, vai taadeelj, ka par vinjiem pirms paaris dienaam runaaju, bet sapnii bija daudzi cilveeki paziistami, sajaukums no dazhaadiem laikiem un kompaanijaam. Mazaa zaljaa draugs mans izteica komplimentu, ka man esot savs stils. :D Smiekliigi, ja taa padomaa, bet sapnis savaads. Mammai ar diivaini sapnji raadaas. Tas ir priekshveestnesis. Kaut kaa muusu sapnji piepildaas gandriiz vienmeer, tikai tulkot veel tos uz 100% nemaakam, bet tas pamazaam.
Patiik daydreaming, tas ljauj par tik daudz ko nedomaat un tik daudzas lietas uztvert citaadaak. Saving my soul from cruelty.