Nozagtās · sarunas

es nezinu, vai vaina ir manī, bet katrreiz, kad jokojos ar ed, beigās ir tādas kā dusmas - pašai uz sevi laikam. šovakar man pateica, lai nepārspīlēju ar jokiem un atkal es nesaprotu, kā tas bija domāts, - vai nu iz sērijas - atsienies ar saviem jokiem, - vai arī - ir lietas par kurām es negribu jokot un tā konstantā izvairīšanās no atbildes. Es zinu, ka ed nebūtu nekādu problēmu pateikt to, ko viņš domā, bet kāpēc to nevar izdarīt? jā, viņam bija taisnība, ka katrs neatbildēts jautājums rada iekšējo frustrāciju, lai arī kā es censtos to noliegt, bet tas tikai nozīmē, ka es atkal sāktu domāt par lietām, kuru nav, un man tas nav vajadzīgs. Man nevajag liekus sapņus, liekas cerības, tāpat jau visa ir pārāk daudz.

Kāpēc viņš man liek justies nožēlojamai un stulbai?
es nemāku būt citāda, piedod man par to.