Ā, un vēl viens iemesls, kādēļ tas ir lieliski, ir tas, ka man vairs nav jādomā par to, "vai" un "kad". Tā vietā ir vienīgi "vai man dieniņ, kas gan tagad notiks".
Dodos uz Glāsgovu.
SO nopietnas nepatikšanas darbā. Tā kā viņi ir ASV filiāle, viņiem reizi divās nedēļās ir jāapmeklē smadzeņu skalošanas sesijas, kurās viņiem lielais priekšnieks videokonferencē stāsta, cik globāli nozīmīgi ir sabiedrības mērķi un tā. Lieki piebilst, ka SO līdz šim nekad nav uz šiem pasākumiem gājis, taču šonedēļ viņš ir ticis iekļauts īpaši un individuāli uzaicināto sarakstā...un tāpat nav aizgājis. Un saruna ar viņa tiešo priekšnieci:
Priekšniece: "Kādēļ tu nebiji īpašajā sanāksmē?"
SO:"Es nezināju, ka tas ir obligāti."
Priekšniece:"Bet tev bija piesūtīts uzaicinājums!"
SO:"Es tādus esmu saņēmis jau četrus gadus, nekad neesmu uz tām sanāksmēm gājis un nekad nevienam tas nav licies nozīmīgi..."
Priekšniece visvairāk esot bijusi sašutusi par attieksmi, ka viņš lepojoties ar to, ka viņš jau četrus gadus uz šādiem pasākumiem neiet.
Nudien ceru, ka man piešķirs algas palielinājumu, pie šādas attieksmes man drīz būs vienai jāuztur ģimene:D
Skatos uz SO bērnības bildēm, kāds glīts bērns. Skatos, skatos, līdz aizdomājos pajautāt - no kurienes gan viņam viņa pamatīgais deguns? Māmiņai ir klasiski skaists snīpītis, tēvam - podziņa, tātad? Izrādās, mamiņa 30 gadu vecumā esot izdarījusi plastisko operāciju. HA.
Rīgā gāja ļoti jauki, vien dabūju pa kaklu no ārsta - par neapķērību 31 gada vecumā.
Great...Pirmdienas lauksaimnieku streika dēļ tiek slēgta Eiropas skola un bērnu dārzs. Manā komandā tas nozīmē, ka vismaz viens cilvēks, iespējams, divi uz darbu netiks. Un kur nu vēl iespēja, ka tiks nobloķēti tilti un, tātad, uz darbu netiks arī tie, kas izmanto transportus.
Jā, kas tad man, man 10 minūšu pastaiga līdz darbam :)
Nedēļas nogali pavadīju, apmeklējot vācu kāzas. Ļoti katolisks un ļoti lauku pasākums (precējās divi jaunieši no viena ciema, tā nu viss ciems bija ieradies viņus apsveikt), bet kopumā tas bija tik lieliski!
Pirmkārt, mani sajūsmināja ciemiņu izvēlētie apģērbi - tur bija viss, sākot ar caurspīdīgu vakarkleitu (3pm baznīcā), turpinot ar pāris "ļoti plikām" kokteiļkleitām sarkanā krāsā, džinsu jaku četrdesmitgadīgam kungam apvienojumā ar zelta krustu un vēl un vēl.
Otrkārt, vidusmēra vācu sievietes, kas tuvojas četrdesmit, savus vīrus droselē ne sliktāk kā vidusmēra latviešu sievietes - "Ko tu iztaisies kā tāds muļķis? Kur tu tagad skaties? Kur iesi? Beidz dzert to savu alu! Kāpēc tu to skuķi pazīsti?"
Treškārt, cik labi, ka viņi visi precas, jo pirms savām kāzām obligāti tiek apmeklētas deju nodarbības, un tad citās kāzās pāri var to pašu dejot atkal un atkal.
Ceturtkārt, kāzu avīze - ja mani draugi par mani apkopotu tik daudz ļoti personīgas infromācijas (tostarp bērnības un citu personīgu bilžu) un pēc tam izdalītu to visiem, kas ir tuvumā (viesos bija arī kolēģi, kaimiņi utt.), es laikam sabruktu. Bet te bija skaidri redzams, ka kāzas ir paredzētas tam, lai stiprinātu kopienu.
Tā kā ielūgumā bija norādīts, ka dāvanā jaunais pāris grib vien' maz' cūciņ, proti, naudiņas savai krājkasītei, dāvanās visādos veidos tika apspēlēta cūķu tēma. Tika skaitīta dzeja par jaunā pāra atkarību no cūkām! Viena no tantēm visiem, kam krājkašu nebija, dalīja plastmasas krājkasītes cūciņu formā, kas protams ir jauki, bet tak tomēr daudzi, kas naudu dāvināja, jau bija izdomājuši savu noformējumu. Tā nu atlikušo vakara daļu visur bij' redzami bērni, kas futbolēja apaļas platmasas cūciņas. Cerams, ar kādiem 200 eiro iekšā, jo tās tika brīvi ņemtas no dāvanu galda.
Pušķi nenoķēru, jo jaunā sieva ļoti rūpīgi ievērtēja, kur kas stāv un meta to savai labākajai draudzenei. Kura divreiz to pamanījās nomest zemē, bet trešajā reizē tomēr saņēmās.
Kopumā – jūtos ļoti iedvesmota!
Bijām īsajās brīvdienās Frankfurtē - biju bijusi tikai caurbraucot. Necerēti labs iespaids, ļoti labs laiks. Nedaudz noskaņu sabojāja viesnīca - tā ka šī bij' viena no retajām reizēm, kad braucām ar auto (mēs dzīvojam ļoti zaļi, pēdējo reizi ar auto brīvdienās devāmies pirms četriem gadiem uz flāmu pusi), rezervējām viesnīcu ar autostāvvietu. Izrādījās, ka šajā turkiem piederošajā viesnīcā ir trīs vietas viesu automašīnām, no kurām divas aizņem darbinieki. Jaukākais bija tas, ka registratūrā meitene mēgināja man izskaidrot, ka teikums "We would like to reserve a parking", ievērojot to, ka lietots "would like" nozīmējot vienīgi vēlmi, nevis obligātu nosacījumu. Savu vārdu viņa neteica, menedžera telefona numuru nedeva, teica, lai atstājot viņam vēstuli. Tieši pēc mums ieradās viena gimene, kas arī bija rezervējusi šo viesnīcu tikai tās šķietamās autostāvvietas dēļ.
Ha, varbūt tomēr saņemsimies uz to manas skolas salidojumu oktobrī. Daļēji tapēc, ka Rīgā neesmu bijusi kopš maija, un daļēji - tādēļ, ka ļoti gribas.
Vakar mums atkal bija skotu pasākums un viņi visi atkal smējās par to, ka atkal esot "Real Baltics outside", jo sākas rudens, ir slapjš, auksts un tumšs.
Pasēdēju uz balkona - basas kājas uz akmens grīdas, un te nu ir rezultāts. Kakls pagalam, galva sāp briesmīgi, tikai iesnu vel nav. Man pēc trim stundām sākas pusotra brīvdiena, ko biju paredzējusi aktīvi izmantot... Cerams, ka spēšu vismaz tikt līdz frizierim utt.
Tā jau ir, Rīgā esot, JRT Soņu neredzēju, tagad brauksim uz Parīzi. Bet labi vien ir, būs iemesls izbraukt ārpus ierastās nostājas, ka "Ak, bet man mājās ir tika labi, ka nekur negribas!".
PhD tēma izskatās cerīga, ja saņemšos, janvārī iesniegšu pētījuma priekšlikumu.
Un vēl pa brīvdienām esmu sabeigusi muguru. Nevaru apsēsties, ja jau sēžu, nevaru piecelties. Tas droši vien ir vecums, jo man nekad nekas tāds nav bijis līdz šim. Ja līdz rītam nepāries, iešu pie ārsta.
Ir skaidrs, ka darbā vasara beigusies un visi saņemas uz jauno darba gadu. Vasaras kleitas ir saliktas skapjos, un pa ilgiem laikiem galerija atkal bija pilna ar vīriešiem uzvalkos.
Šovasar, kaut arī bija grandiozi plāni, nekas daudz nav izdarīts - spānu valodas gramatika palika neatkārtota, jo es pārāk daudz enerģijas veltīju mandarīnu valodai. Bet, ja nebūtu bijis mandarīnu valodas, iespējams, es nebūtu izdarījusi neko. Vēl - veci lauri - saņēmu savu postgraduate diploma. Un mana sportiskā forma ir nedaudz uzlabojusies, lai gan, protams, plāns bija daudz plašāks. Bet franču valoda ir pa daļai pieveikta, kas priecē.
Šoruden es laiku veltīšu tam, lai izdomātu, par ko rakstīt tēzes - vai nu maģistratūras, vai PhD tēzes.
Kā lai uz to piespiežas man nav ne jausmas, taču ir skaidrs, ka lietas uz priekšu iet tikai tad, ja tām velta laiku un enerģiju, kaut arī pavisam nedaudz.
Vakar gāju spiegot uz SO iespējamo jauno darba vietu - kādi izskatās ļaudis un tā. Izskatās kā mazā Sitija un domāju, ka no viņu teju tūkstoša darbinieku vismaz 70% ir briti. Devu labvēlīgu atzinumu, vienīgais – ja viņš nomainīs darbu, nāksies laulība satlikt par pāris mēnešiem. Hm, nu redzēsim.
Pēdējo reizi, kad autobusā devos no Oksfordas uz Londonu, kaut kur aizmugurē sēdēja jauns vīrietis, kas aizrautīgi runāja pa telefonu. Turklāt tik skaļi, ka daļa pasažieru, kā nu tas tajā salā ir pieņemts, mēgināja pārmetoši uz viņu raudzīties, pēc tam arī neslēpti kušināja. Lūk vienā brīdī viņam kāds piezvanīja, viņš savilka ciešanu pilnu sejas izteiksmi un sarunu biedram skaidroja, ka viņš nekādi nekādi netiek, jo ir... SLIMNĪCĀ. Protams, ka pārējie autobusa apdzīvotāji sāka histēriski smieties, par ko, acīmredzot otra puse uzdeva jautājumu, jo viņš atbildēja:"Nezinu, kaut kādi jocīgi slimnieki!".
Tas autobuss vispār ir tāds, ka puse pasažieru risina darījumu sarunas, pa kādai kundzītei taisa kārtīgu franču manikīru VIENLAIKUS runājot pa telefonu, bet vakaros ap pusnakti viss autobuss brauc no ballītes un dzied.
Savukārt 4 no rīta autobusa vadītājs gādīgi apvaicājas, kura koledža ir vienīgā pasažiera galamērķis un aizved līdz durvīm un uznes somas:D
Šodien ir tā nereize, kad man briesmīgi sāp galva. Ar mani tas notiek divas reizes gadā (aptuveni), bet tad uz pilnu klapi. Kā gan var būt jau plkst. 15:12, ja vēl nekas īsti nav padarīts?
SO ir visai slims un saguris - bet šī ir liela projekta palaišanas nedēļa, tātad – nekādu atlaižu, nekādas slimošanas. Vakar viņš neaizgāja uz mūsu mājas kopīpašnieku valdes sanāksmi un tad, pēc cūcības principa, atgriežoties no aptiekas, uzskrējām virsū abiem pārējiem valdes locekļiem.
Starp citu, viens no viņiem ir kādreizējs filozofijas skolotājs, kas tagad ir stipri gados un, pārdevis savu māju pilsētas centrā, nopirka trīs dzīvokļus mūsu mājas augšējā stāvā. tagad viņam pieder puse no visa augšējā stāva un terase apkārt pusmājai. Kopumā viņa miteklis maksā ap miljonu - lūk tā te dzīvo bijušie filosofijas skolotāji (kuri mantojuši zemes īpašumus no vecākiem – zemniekiem). Kungam ir pāri 70, bet – kā viņš man vakar izskaidroja - tagad viņš uz nedēļu dosies uz Šamonī, lai pakāpelētu pa klintīm.
Esmu briesmīgi noskrējusies - daudz darba, jo daudzi ir brīvdienās. Papildus esmu apsolījusi uzrakstīt vienu rakstu līdz nākamās nedēļas beigām.
Bet piektdien ir Londona un Oksforda, un Oksfordā es tikšos ar savu iespējamo PhD tēžu vadītāju. Man ar viņu būs high tea viņa koledžas chambers, un vakarā es iešu uz high table. Ak, kā man tā visa pietrūkst - bibliotēku, rožu un dārzu, un vecumvecu māju un nostūru. Un tradīciju, kuras vienkārši ir, jo visi tā ir darījuši jau 800 gadus. Un vēl, ja būs labs laiks, es varēšu iedzert pimms un papuntot, tas ir, pabraukt ar laivu un papriecāties par vasaru.
Esmu galīgi apmulsusi - piektdien biju uz analīzēm, un tās, kā arī viss pārējais liecina, ka izgājiens ar ķīniešu tradicionālās medīcīnas speciālistu ir nācis man par labu. Iedarbība gan ir bijusi tik lēna, ka īsti to nepamanīju, bet pirms pāris mēnešiem laikam ir bijis brīdis, kad tā ir pārgājusi jaunā kvalitātē.
Un tagad, lūk, manī iekšā mītošais fiziķis - eksperimentētājs domā - vai galvenais iespaids ir bijis tieši tiem ārstniecības augiem, vai arī visam pārējam, ko es histēriski esmu darījusi, lai kaut kas mainītos uz labo pusi?
Izrādījās tomēr nepēdējā, jo pasniedzēja netiek uz vienu nodarbību augusta beigās. Tā nu došos turp arī šodien un mēģināšu iemācīties pateikt tofu oriģinālvalodā.
Tā kā lielā kolēģu daļa ir prom, var izvērsties strādājot. Un daudz padarīt.
Šosestdien - laivas, teltis.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)