Linda lido

laukā no acīm, ārā no sirds? es vēljoprojām visus, visus viņus mīlu, citu vairāk citu mazāk, bet mīlu un mīlestība jau nepazūd, bet tagad, tagad sanāk tik sāpīgs un sarežģīts viss, ka pēkšņā sajūta un domas, kuras pašas, bez manas ziņas, paglābušās no sāpēm diezgan vienaldzīgi veidotā ideoloģijā, ir tāda kā atpūta no ļoti ilgā laika, kad man par daudz nebij vienalga. un nu es esmu viena no tiem, kas ik pa brīdim var pasmaidīt un pateikt- cik mums laba dzīve, ne? kāpēc es vairāk neuztraucos un nedomāju par to, ko man vieni no vistuvākajiem cilvēkiem dara? vai tādēļ jo nesaprotu, vai vaina ir tajā, ka tie iespējams nekad nav bijuši tuvi? es gribu atzīmēt, jā, šis ir viens no tiem brīnišķi vieglajiem laikiem, kad droši saku- viss kārtībā! šis ir laiks, kad mani nespēj satracināt vēstis par to, kā tu ar Mildu, vai vēstis, ka neesmu vairāk pie jums gaidīta. ak, bezrūpība un nepārspīlētā vienaldzība! ak, mīļie un netikmīļie mani, es neaizmirstu cilvēkus un to, ko viņi liek man just, bet tagad es atstumju jūs, atputīsimies, varbūt tomēr kādreiz būs kā agrāk, varbūt labāk vai sliktāk. es jums apsolu, ka jau tagad mums pieder vairāk nekā uzdrošinas prasīt, milzumdaudz jaukāko atmiņu un milzumdaudz visjaukāko personību, kuras tikai mums visiem tik lieliski sadarbojoties ir veidojušās un pilnveidojušās. un tagad pēkšņi ir vieglāk, jo zinu- nekad nebūšu viena. jāmeklē.

par citu
pretstati pievelkas, dzīvesprieks un vēlme sevi parādīt kā nomāktu un nesaprastu. cik neizskaidrojama ķīmija. ķīmija nu ir arī manā galvā un tas ir tik aizraujoši. aizraujoši ir vērot kā veidojas visdažādākās attiecības. cik labi ir tagad, kad kāda jauna vietiņa manās domās ir atlicināta kādam jaunam cilvēkam. es nevaru neko komentēt, tikai tā interesanti, sen nebijuši. es domāju, es tiešām domāju, ka šobrīd man nav ko zaudēt, es varu mēģināt un cīnīties un darīt visu, lai aizpildītu pēc iespējas vairāk tukšumu, kas manī sēž. sajūtas. nejau tu bet sajūtas un konekšins, he.

un ko tu vēlies dzirdēt? ka man nepatīk pļāpāt ar tevi divatā naktī zem miljardiem zvaigžņu, fonā skanot šķībam let it be? ka man nepatīk gulēt tik cieši, ka deguni saskaras un jūtu katru tavu mazāko nemieru? ka man nepatīk atvērt acis un pretī redzēt tavas? bet zini, lai arī cik nepatiesi mirkļi būtu, man nav iebildumu, jo man patīk.

es neļaušu sevi tā sāpināt vēlreiz, es nedrīkstu ļaut sev atkal cerēt, tak nē un nē, viņš nav pelnījis visas manas asaras, tas tikai netīšām, tas nekas nebija, es negribu cerēt, negribu, nu lūdzu, kapēc es nevaru dzīvot mierīgi kā līdz šim? kapēc bija jānotiek tam, kas mani samulsina un piemet vadātāju man jau tik droši iesāktajā ceļā? komōn, vai nu mīli vai nē.

un kā gadījās šitas? neviens nepateiks. bet tagad sāpēs, to jūt. tāds klusums pirms vētras, apmākušās debesis un tumši koki. tā būs. un es nezinu ko vēlos. nē, zinu gan, bet neatzīšu. vai kādreiz nevarētu būt labi un pavisam un visiem? ēh.
tik ļoti mīļš un uķipuķīgs. un galvenais, ka es tā nedrīkstu domāt. ha.

tas nezidosies. man patiešām liekas, ka neizdosies. nu bet es vismaz cenšos un ir vēl laiks.

*es varu vēl labāk un ir mana kārta, bet nepietiek elpa un viss ir par ātru.

mēs jau nemirstam.

atslēdziņa līdz ar pavasara paliem NEatpeldēs pati.

aj dont nov.
viss ir labi, viss ir jauki, kad tu neesi blakām, citi ir labi, citi ir jauki, citi man patīk, bet...
es skatos uz palodzes sēdošo stāvu, skatos uz nogurušo seju, uz mirdzošajām acīm un smaidu, smiekliem. es saktos un saprotu, skatos un apzinos, mīlu. tajā brīdī es gribu raudāt.
tava seja ir tik pazīstama, viņā var noslīkt, viņa ir dziļa. un skatoties un domājot par to, kas bija, atkal sametas sevi žēl, nu kapēc vienreiz viss nevarēja būt labi. nu kapēc.
ai, es jau vairs nevaru. bet es tevi mīlu. godīgi. patīk man vairāki, bet tevi. tevi es mīlu, mīļoju, tu man dārgs, ļoti ļoti visļotāk. un es nezinu, ko lai ar šo mīlestību iesāk. man ir skumji. es gribu paraudāt. es raudu. bet tas neko nemaina. pavasara pali, viss kūst, drīz būs pusgads kopš tās dienas, es vēl dzīvoju atmiņās. izslēdziet mani, pārprogramējiet. sāp.

un cilvēks, kurš saka, ka tagad mēs būsim draugi, cilvēks,kurš saka, ka grib, lai mēs būtu draugi, nevar pat patiekt uz redzēšanos. Dzīve, tu esi absurda. Es vairāk nevaru būt vienaldzīga, vai nevienaldzīga. Pārāk daudz kapēc manā galvā. Ne-pa-tīk man ne-kas.

Gribu rakstīt. Gribu rakstīt, bet visu jau atdevu jūrai. Tas bija banāli, bet man vienalga. Minerālais [otrais rīts kā nekā], vējš, jūra, When I'm down, visas atmiņas un asaras. Plūst, plūst, plūst. Elsas. Divi kastaņi. Sasildu, samīļoju tos un eju jūrā. Viļņi atkāpjas un man ir ceļš, eju un metu kastaņus iekšā. Vienu par tevi, vienu par sevi. Un tieši tajā brīdī devītais vilnis, un šeku reku esmu līdz ceļiem ūdenī. Zābaki slapji, zeķes žļurkst un bikšu gali netīri pēc velna, bet man vienalga. When I'm down, miers, tukšums, gājiens atpakaļ. Vienaldzība, pilnīga vienaldzība pret visu. Un sāpes.

nav tiesa. nekas no tā nav tiesa, nav viņš iedomīgs kretīns utt. viņš ir mans Sniegavīrs. es pieprasu viņu atpakaļ. es taču esmu pankūka. esmu esmu. vienmēr būšu. es tevi neienīstu, mīlu gan. ja ienīstu, tad tikai par to, ka nemīli mani. es nezinu kā, nezinu kapēc. tev vismaz tagad ir labi. bet...es nezinu kā, bet man jādabū vismaz daļa tevis atpakaļ. es izrādās nevaru bez tevis. mūsu sarakstēm. nu bāc, strīdi taču gadās,tam visam ir jāpāriet un jādzīvo tālāk. *nekļūdās tikai tas, kas neko nedara*. izrādās, ka esmu kļūdījusies, daudz daudz daudz. esmu bijusi laimīga, bet tad es to nezināju. tad es pieraudāju visus spilvenus, tagad jau vairs asarām nav nozīmes. tagad es zinu, ka bija, bet vairs nav, un tas sāp. tev pašlaik ir labi, tev pašlaik ir cerība un Anna. Man pašlaik ir labi, man ir cerība un neesi Tu. pieradināji. ir jāraud. bet tu man esi vienīgais Sniegavīrs visā pasaulē, par spīti tam, ka neesmu tev vienīgā Pankūka.

...kad uzsnigs, tad es likšu kastaņus prom un zināšu, ka viss ir beidzies. un nesnieg.cerība mirst pēdējā. varbūt tomēr... stipri šaubos, bet... mīlu ļoti ļoti, pietrūkst ļoti ļoti.

ō jā. dīvaini kā vienā mirklī tu vari kļūt man pretīgs, dīvaini kā vienā mirklī viss dēļ kā dzīvoju trīs mēnešus izrādās meli. Dīvaini, ka cilvēks, ko mīlu izrādās tik nenormāli savtīgs, iedomīgs, divkosīgs kretīns. aj, kā es nožēloju visu, kas notika. lai cik labi arī nebija, es tomēr daudz vairāk gribētu kaut tu nebūtu mani izmantojis. ō, kāds tu mums kruts esi. un vēl tēlo enģelīti ''kapēc tu saki, ka es domāju tikai par sevi?'' vai vai vai. Tu taču esi idiots. Visu laiku tikai sūdzies par savu nolādēto dzīvi. Domā man bija viegli? Domā es skraidīju priecādamās? Man sāpēja visu laiku daudz vairāk, bet es tik un tā tevi uzklausīju, mierināju, vienmēr apjautājos. Un kas man par to tika? Bāc, es nesaprotu kā var tā VILTIES kādā cilvēkā. es tiešām domāju, ka esam draugi, un tikai tevis dēļ es dažreiz iedomājos par ko vairāk. tikai tevis. Es tevi nesaprotu, tu esi tik pretīgs priekš manis, es negribu tevi redzēt. nē vispār gribu, gribu tevi satikt un gribu,lai tu redzi, ka manās acīs es tikai sīks kretīns. Nekā vairs nav. Nekādas cieņas, nekāda apbrīna, nekāda respekta. Piedod, manās acīs tu esi nožēlojams gļēvulis, kurš nevar atbildēt par saviem vārdiem, un jā, domā tikai par sevi. Viss ir meli. *Tik cik agrāk es biju gatava darīt, lai tev būtu labi, tagad esmu gatava darīt, lai tev sāpētu.* ō jā, esmu ļaunuma iemiesojums. VISS. Zī beiga. nezinu kā dzīvošu, nezinu neko. zinu tikai, ka negribu vairs nekad kļūt par kāda spēļmantu. nekad.

es negribu ļaut tev aiziet, negribu ļaut tev pateikt ''viss, man apnicis'', negribu negribu negribu. nu tu zini visu. nu tu zini cik daudz man nozīmē. un nu mēs redzēsim cik daudz tas mainīs mūsu attiecībās. kapēc tu nevari mani mīlēt? tā būtu daudz vieglāk. aijh. es darīšu visu, es centīšos, lai saglabātu to bišķiņu draudzības un uzticības, kas mums bija. es vienkārši nespēju ielikt punktu tur, kur sirds liek komatu.

sāpes. nežēlīgas.
asaras. nemitīgas.
es tevi nesaprotu, tik ļoti nesaprotu.

un vēljoprojām tava smarža manās nāsīs, vēljoprojām jūtu tavu ķermeni pie sava, jūtu tavu seju un elpu. es tevi gribu. tu mani nobeigsi. mīlu un viss.

nemiers.

sačakarē visu līdz galam un izmet miskastē un nekad, nekad vairāk nevelc laukā. viss.

nu lūdzu apsoli sev, ka vairs tā nedarīsi. īstenībā tu izdari un nožēlo un dari vēl un vēl nožēlo. idiotiš.

nedari.

Nē, tās nav zvaigznes,
Tas tikai laternu atspulgs uz vadiem
Un lūdzu nečuksti tik maigi
Vārdus pilnus ar meliem.
Nē, tās nav sāpes,
Tās tikai asaras uz vaigiem
Ne taviem, bet maniem.
Un nakts.
Nē, tie nav smiekli
Tā ir tikai skaņa
Nemaz nav viegli
Ja jūt.

''Ja nebūs pankūka, kurš tad mani uzcels? '' teica Sniegavīrs. Pankūka, mierinādama, teica, ka gan jau atradīsies citas pankūkas. Sniegavīrs teica-''Nē, beidz.''
Ja tu esi pieradinājusi savu Sniegavīru, tad tev jāprot viņš uzcelt arī tad, kad sniega nav, un, ja tu esi pieradinājis savu Pankūku, tev jāspēj būt, arī tad, kad neesi uzcelts. Var gadīties, ka būs mazliet jāraud, bet tu man būsi vienīgais Sniegavīrs visā pasaulē un es tev būšu vienīgā Pankūka visā pasaulē.

šai nedēļai ir jāskrien. daudz jāpadara, un tad vēl nakamajā un tad miers.
es nezinu ko lai iesāku ar tevi, patiešām nezinu, tapēc šobrīd labāk domāšu par laiku. man vēl ir kastaņi un vēl nav uzsnidzis. bet tev jau vienalga....

Nerunāsim par laiku
Tā vienmēr nav
Un,kad vajg', lai tas skrietu
Tas velkas gauss.
Nerunāsim par lietām
Tās neelpo rītu
Tām nesāp, lai
Ko tu tām izdarītu.
Nerunāsim par mums
Jo mēs jau esam.
Mums pieder viss debesjums
Un tam nevajag vārdus.
Nerunāsim nemaz
Klusējot stāvēsim kopā
Nevar jau pateikt sajūtu,
Kad tava roka manā rokā.


Citreiz, kādreiz.

vai tas kādreiz beigsies? vai tās kādreiz beigsies? nu tās- asaras. es tikai gribu saprast. varbūt viss zaudēs savu burvību, bet es tam neticu. es tikai gribu zināt vai arī ar mani varētu notikt kā filmās. es tikai gribu zināt kā tas ir kad lido. mums abiem taču ir spārni, kapēc mēs nevaram tos izmantot kopā?

*Kā var zināt ko tu kādam nozīmē?
Klātbūtne, deja, sarunāšanās, gulēšana blakām, lūpas pie auss, silta elpa, slapjš krekls, bize tev, apskāvieni, kas tur ir? kā es varu zināt cik daudz tev nozīmēju?

But mostly I hate that I don't hate you, not even close, not even a little bit, not even at all.
ja visi mani sapņi par tevi piepildītos, man bail, ka nebūt vairāk nekā pēc kā tiekties. bet tas nemazina manu vēlmi pēc kaut kā īsta. un pat, ja daļa paliks tikai manā galvā, es vēlos kaut ko, kas patiešām ir noticis. kaut ko, ko atcerēties, kad paliek pavisam skumji. kaut ko, kas ir noticis, nevis uzrakstīts vai sapņots. jā.