Linda lido

es varētu nomirt klausoties tavā balsī. bāc. es varētu pavadīt dienas sēžot un skatoties kā tu dejo viens pats. un tad man tevi gribētos stipri stipri samīļot. un mīļi. un nelaist vaļā. vēl padejot. vai stāvēt un skatīties debesīs.
mēs četri, vai labāk visi seši, varētu aizbēgt prom. kādreiz prom. manispēc nenākt atpakaļ. (es, dūja un Linda, tu, Miķelis un kails)


mīli mani, nolādēts!

Seko man tuksnesī, lai cik izslāpis būtu.

Bija skaists, balts sniedzinš un viņš nokusa. Ir tik dīvaini pašai sev lūgties neraudāt. kas notika? es nezinu nezinu nezinu. un ir jāpārlasa vecās vēstules, lai ticētu, ka pastāv labais. un, ka agrāk ir bijis tik vienkārši, nekādu saistību vai iespējami aplamu domu. Tu nošāvi savu mīlestību šodien, vai es raudāšu pēc tevis? nu ja. raudāju un raudāšu, tā teikt. ir jau tā, kad pierod, ka tikai man nav labi, ka pierod, ka tev ir labi, tapēc pasaule sašūpojas pie tavas bēdas. kā gribētos palīdzēt, bet nejau es esmu tā, kas to var. Vai ir par vēlu? es nezinu kas...patiešām. vienkārši..

mani sabaidīja sajūta, ka manas izjūtas ir atkarīgas no tavām. es nobijos no saiknes, ka neredzama veidojusies starp mums. es apmulsu no tā, cik ļoti tu man rūpi.

Es varu tevi paņemt līdz uz mājām? Lūdzu?

jau ceturtais vakars pēc kārtas.
bešā.
tas, kas notiek vienreiz, nekad nenotiks otrreiz, bet tas kas notiek divreiz noteikti notiks arī trešoreiz. bet kā ar to, kas notiek trīsreiz? tas tagad visu mūžu?
gribu.

fak. fak. fak.
es tik ļoti gribu, bet atkal nekā.
jau sākas nogurums no asarām. fak. nekad nekas nav takā vajag.

šovakars galīgi nekāds.
ja nu vienīgi dumjas iedomas un nepamatota greizsirdība. kur un ar ko tu esi?
es gribu prom.
prom.
mēs nevarētu prom?
es gribēju šovakar prom.
bet tu neesi.
bāc.


/lūdzu nemeklē citu. lūdzu neņem citu. lūdzu.

es sēdēju un vienkārši skatījos kā tu smaidi. un centos iedomāties tevi puķainā kleitā :D
/mēs mīlam savus smaidus, kad tie pārvēršas par zvaigznēm, kad tie pārvēršas par lietu, tad mēs nevaram tiem iesist.

nu kapēc es tev vispār atdodos? nu kapēc es šonakt esmu tik draiska?

/nečuksti man ausī tik maigi, a dari to pa īstam.

es gribu paspēlēties.
es gribu gribu gribu.
un šodien tu smaidīji daudz, nejau man, bet tāpat. man patīk, ka tu smaidi un kā tu smaidi. vai es drīkstu tevi gribēt?
lūdzu nesaki, ka tas nekas nebija, nesaki, ka tas ir alkahols, nesaki, ka tā ir ar visiem. es gribu tavu roku, tavu roku satvert un turēt. un vest tevi kaut kur. kaut kur ārā.
mēs nevarētu pabūt divatā?
tu nevarētu mani mīlēt?

daudz minūtes divatā. kādas 15 vai vairāk. es tikai tagad aptveru cik ļoti man patīk tavs smaids. un spurdzieni. un vispār man patīk redzēt tevi priecīgu. smaidi vēl. daudz daudz. un es uz to varētu skatīties. un tad dzīve būtu jauka. jauka jauka jauka.
man patīk tavs smaids ļoti.

Piedāvāju mainīt divus kastaņus, kas manā kabatā pabijuši piecas dienas pret tavās rokās sasildītu lietus lāsi un smaidu. vienu patiesu smaidu.

un tagad es sēžu un kaut ko bezjēgā gaidu, lai gan jūtu, ka nebūs, ka viss ir beidzies. kaut kā vienkārši jūtu, ka beidzies vēl nesācies. rudeni, rudeni, rudeni. es iešu ārā, jā iešu ārā un, un....un tad jau redzēs. :D ak, gļēvā, bezmugurkaulainā, sieviete! tu beigsi savu dzīvi slīkstot mīlestībā. bez atbildes, jā. kā allaž.
un kas par to, ka es ātri iemīlu, es toties ātri neaizmirstu.

liela meitene. liela meitene, saņēmās. lielā meitene bija atklāta un bišķiņ atzinās. lielais puika lielo meiteni atkal samulsināja. lielais puika ir neskaidrs radījums. lielā meitene lielo puiku dikti mīlē. lielais puika lielo meiteni ne. un lielais puika arī neapskaidro meiteni, lielais puika piever acis uz visu. bet lielais puika nav slikts un viņš lielo meiteni neapbižo. viņš lielo meiteni ir arī apskāvis un viņš lielo meiteni saprot. un viņš ar lielo meiteni sarakstās un viņam tas pat patīk. lielais puika lielajai meitenei māk likt raudāt. lielais puika lielajai meitenei nozīmē dikti daudz un lielā meitene gribētu pavadīt visu mūžu tikai divatā ar lielo puiku. un lielajai meitenei pat neinteresē, ka tas nav abpusēji. lielais puika ir ļoti mīļš un jauks un arī pret lielo meiteni. lielā meitene iemācīs lielajam puikam viņu mīlēt. un tad lielais puika un lielā meitene beidzot mīlēs viens otru. un lielā meitene ļoti grib, lai tā notiek. lielā meitene dos viņam pusi lakricas, ja viņš viņu mīlēs. lielā meitene...lielā meitene viņa dēļ visu.

manī ir rudens. ieplūdis manā galvā un sajūtās. divi kastaņi kabatā- viens man, viens tev. tikai tu savējo nedabūsi, jo lido uz Dienvidiem. aizlidoja. kamēr es gulēju smiltīs un ar roku zīmēju sirdi, tu prom.

un, lai šādu ierakstu nebūtu, un, lai nebūtu spurdzienu un sajūtu, lai nebūtu vēlmes un cerības, tev vienkārši jāpasaka patiesība.
un pasaki patiesību arī par lapu čupu, kas pa nedēļu kļuva mazāka, un par divām pipara pusītēm un apskāvieniem un vārdiem. pasaki tu, jo man jautāt ir bail. manis izdomātās atbildes neatbildīs tavējām. tapēc pasaki tu un es notēlošu lietu un peļķi, vai arī, ko tu gribēsi. es notēlošu smaidu, kā allaž. es parūpēšos par pārējo, bet tu pasaki! sarunāts?

kaut kur kakla rajonā. sajūta. kaut kāda. bet ir. tad, kad tikšu skaidrībā, zvanīšu.
ak, rudeni, ar tevi viss skaidrs. bet apskaidro mani par mani un tad es apsolītos padziedāt līdz tavai vējadziesmai, nerātni šūpojot kājas sēžot uz kāda no soliņiem ar nolupušu krāsu. sēdētu, skatītos tevī un dziedātu līdz. un varbūt ierastos arī mana siltā elpa no tās puses, ja tu viņu uzaicinātu, un tad mēs trijatā, es, viņš un tu, sēdētu.salasi pēc iespējas vairāk dažādās krāsās lapas, ielec peļķē, izbaudi pēdējo sauli un tad atnāc pie manis. tiksimies tur, pie vēja, rudenī uz nolupušā soliņa, kas ziemā kļūs balts un neredzams. es tur būšu, un,ja izdomāsi atnākt, es gaidīšu, dziedādama un nerātni šūpodama kājas. kā allaž.

Tu.
Mani sajūsmināja. mani sajūsmināja sākot no kņudoņas pie muguras, virzoties uz vēderu un tad pie kakla. spurdziens, smaids, sajūsma ^^ kur rodas šādi cilvēki?
3 minūtes divatā.
mīli mani.

:)

Mums pieder atmiņas par apskāvieniem un klusiem vārdiem, mums pieder nakts sarunas internetā, mums pieder skatieni trīsreiz nedēļā.
man nepietiek.
balts soliņš ziemā mēģina būt neredzams.
man acu priekšā tava rūtainā krekla augšējā, atpogātā poga un kakls. atmiņas.

raudi vienreiz visu ārā.

Tik jocīgi, ka pēkšņi viss šķiet ideāls un liekas tik nepierasti, ka ir tik labi. Vēl nedaudz tuvāk..... Nesanāks.
Tiktiešām jocīgi, ka burbuļi pārplīst un paliek tikai atmiņas, pilnas ar sajūtām, bet nedzīvas. Rītdienas ir ļaunas un neparedzamas, tāpat kā viss. Noslīcini acis sāļā tušas un asaru samaisijumā, sēžot gultā ar spilvenu apskautu rokās kā.....
Tik jocīgi, ka rītdiena varētu būt arī laba, ja paveiktos.