Jā. Daudz. Pirms četriem gadiem man bija klasiska "platoniska mīlestība" ar kādu puisi, ar visu to draudzību un nepateikto (un viņš visu zināja, bet arī neteica). Un arī tagad man ir ļoti, ļoti grūti domāt par to, ka es viņu vairs nekad nesatikšu (puisis šogad nomira). Bet, ja esmu dzīvojusi ar cilvēku kopā un viņš vairs nav mīļš - nu, tad arī domas iz sērijas "da pat ja viņš būtu miris, manis pēc" šķiet normālas. Nav jau, protams, bet šķiet.

(Reply to this)