Manai omei garšoja zivs acis. Un mazdēlam arī, viņš to samācījās no austriešiem. Bet man pašai ļoti garšo liellopa mēle, vistu un teļa aknas, vistu sirsniņas un kuņģīši, un noteikti garšotu vēl daydz kas cits, ja vien prastu jēdzīgi pagatavot. Ak jā, mamma taču manā bērnībā arī nieres brīnišķīgi gatavoja, un bija pieejami arī kaut kādi importa socvalstu konservi - nieres tomātu mērcē. Un kas gan par soļanku bez nierītēm? Es esmu ēdusi arī zarnu zupu, nejauši - nejūsmoju, bet ar pusporciju pieklajības dēļ tiku galā. Un Katrīna Helsinkos kaut kādā iekšu restorānā kopā ar somiem ir ēdusi vairogdziedzeri.

(Reply to this) (Thread)

vai dies, vairogdziedzeris vispār liekas brrr - ļoti iekšķīgs:)
Marokā esot cieņā aitu acis.
aknas ir vienīgais orgāns, ko varu ēst, pret pārējiem - aizspriedumi.
skotijā ēdu viņu tradicionālo 'haggis', kas darināts no iekšām, bet nekas, spēju apēst un garšoja normāli. un mūsu asinsdesa arī ir visai iekšķīgs ēdiens

(Reply to this) (Parent)