man gan viens, gan otrs grūši. pateikt, ka nepatīk grūši, jo otrs tad sāk psihot taisīt problēmas, jo nespēj uztvert to objektīvi [nu, protams, kurš gan no mums to prot?], un pateikt, ka patīk, arī grūši, jo neesmu tā audzināts. vsp man tas besī, sevišķi otrais, jo, ja, piem., es kādai meitenei teiktu, ka šī man patīk, viņa varētu nodomāt, ka flirtēju vai ko tādu trakāku, un sāktos morālās traumas, bet vrb arī nesāktos, un, ja peteiktu zēnam, tad varētu manu orientāciju pārprast u.t.t., tāpēc ļauju, lai viss iet, kā iedams, droši vien daudz ko palaižu garām un no daudz kā izvairos, daudz ko neuzzinu u.t.t. vārdu sakot, vados pēc skatieniem. man tas nepatīk un, kad pēc pienāks laiks izvēlēties citu dzīvi, tad šo īpašību - teikt acīs, droši vien izvēlēšos.

(Reply to this) (Thread)

jaa, man arii abejaadi gruuti. un labaak vispaar neteikt, bet just. ja nepatiik, tad noveerst skatienu, ja patiik, nenoveerst... bet vaardi ir kaut kas nedabiigs shajaa kontextaa. negribas ticeet ne nolieguma vaardiem, ne atzishanas vaardiem. tas ir, ne jau negribas, bet laagaa neizdodas vaardiem ticeet

(Reply to this) (Parent)