protams, fakti rāda, ka ne visi izmanto šīs iespējas, kaut vai tāpēc, ka tās ir vai nu (tūlītēji vai ilgtermiņā) riskantas, vai ieguvumi no attiecīgā indivīda viedokļa ir nožēlojami. Taču teju katram ir ieguvuma un riska kritiskā proporcija (kas nozīmē "atmaksāšanos"), pēc kuras vai nu zog, vai sāk negodīgi izmantot dažādas priekšrocības (kas gan arī nozīmē zagšanu). Klasisks (protams, konstruēts) piemērs - uzpirktais telegrāfists "Grāfā Monte Kristo".
Sabiedrībai, likumiem un kontroles līdzekļiem jāgādā, lai riska komponente būtu gana liela, lai atmaksāšanās situācija būtu ārkārtīgi reta parādība. Tad jau būs labi.

p.s. Tajos gadījumos, kad atmaksāšanās situācijā kāds principiāli rīkojas pēc "nē un neko", jāskatās, vai attiecīgais tips nav sagrābies pārāk daudz varas. Pārējiem vienkārši nav iestājusies atmaksāšanās situācija.

(Reply to this) (Parent)