šoreiz tiešām stipra, jo šoseja nudien nomācoša - garlaicīga lenta, un visu laiku spīdēja saule, mākoņu nebija, braucām svelmainākajā dienakts laikā, turklāt man bija mēnēšreižu 'pīķa stunda', bet, ik pēc 10 km ievelkot elpu 10 min + padzeroties, mērķis tika sasniegts, turklāt izdalās endorfīni un gandarījuma sajūta...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un pacietīga:)...
man lielākā problēma ar riteni ir tāda-asteskauls- pirms gadiem 14 traumēts-ziemā braucot ar ragavām uzsēdos uz maza celmiņa tieši uz tā kaula-un tagad visu mūžu liek par sevi manīt. un arī krusti,mugura-tā jau laikam vecuma kaite:). bet man ir ļoti paveicies ar sēdekli-kad pirku savu humpalu riteni,bija iespēja samainīt sēdekļus-man ir tāds,ka apsēžoties jūtos kā dīvānā:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja nebūtu kompānijas, tad i pacietības nebija, bet vispār, turp minoties domāju "tiger lillies, tiger lilies", bij amērķis, tāpēc arī pacietība un spēks bija.

sēdeklis man arī ir ok, diezgan mīxts, bet pēc garajiem km vienalga jūtama bij spiediena iedarbība, lai gan šodien - diena pēc braukšanas, nekas nesāp, nav tā, kā kādreiz pēc sportiskām nodarbībām - sāp muskuļi. nu, es jau pirms tam arī ar velo gāju braukāties, tiesa, mazāk km, bet tās pašas muskulju grupas i tika nodarbinātas, varbūt tāpēc nekas nesāp:)

(Reply to this) (Parent)