|
Augusts 12., 2008
15:07 kļūst bailīgi dzīvot. "laimīgs tas, kas īrijā", bet arī nē
|
Comments:
beidzot salasījos tās ziņas. fuij. galvā sāktu lūgties, lai Krievijai kaut kas sabremzējas un ļauj man mierīgi pabeigt studijas, pēc tam varēšu mukt Norvēģijas kalnos.
ziņas+esinjas un racoon cibraksti
mja, laikam atliek tikai Lūgties.
pirmā doma gan bija par mammu un vecmammu. turklāt vecmamma dzīvo Latgalē. viens pūties līdz robežai. aij, šodien asarināmā diena.
man pat asaras nenāk, kad iedomājos šausmas, kluss izmisums, ja tā notiktu..
atceros ko vecmamma stāstīja par tiem meža brāļiem, kas tagad skaitoties baigi krutie lv glābēji. tie tač tur Latgalē pašus vietējos tautiešus mušīja nost/pazemoja/apzaga/dedzināja mājas par nieka vecu putraimu sauju, iznākot no sava meža.
bet vispār par šo visu nedrīkst domāt.
būt par kara upuri bhwah kļūst no domām baisi atceros kadrus no 1991., kad lidoja lodes rīgā un viļņā zem tankiem cilvēki krita...
From: | (Anonymous) |
Date: | 12. Augusts 2008 - 15:29 |
---|
| | | (Link) |
|
sajuuta, kas naak sirdii, par ko taadu domaajot, ir neizsakaams zheelums pret cilveeci par taas nolemtiibu un muljkjiibu. tas ir paari visaam baileem un naidiem.
un skumjas par dziiviibas trauslumu arii paari naidiem un baileem
From: | (Anonymous) |
Date: | 12. Augusts 2008 - 15:35 |
---|
| | | (Link) |
|
jaa. lai gan driizaak par speeju pacelt roku pret sho trauslumu.
beidziet fantazeet un sapnjot, murgot un teelot. nebuus te nekaada iebrukuma, nebuus te nekaadu tanku, ja nu 1niigi pashi viens otru noeediisim.
ko mēs tēlojam? iztēlojamies nevis tēlojam. |
|
|
Sviesta Ciba |