Nopietni un nevisai...

Šovakar aizdomājos par to ka manī mīt kautkādas pašdestruktīvas/pašiznīcinošas tieksmes. Jau sen domāju par to ka gribu tetovējumu, nu viens iemesls ir tas ka smuki, bet otrs tas, ka gribu sajust sāpes kas rodas tetovējot. Pīrsingu apakšlūpā arī savā ziņā dūru sāpju izjūtu, dēļ, bet tomēr vairāk tāpec ka patīk, bet tagad apsveru iespēju durt velvienu un varbūt sanāk no procesa arī kādu kaifu paķert. Un tad es aizdomājos vēl senākā pagātnē. Kad mācījos 8. klasē izdūru ausī caurumu, augšpusē skrimslī...un izskaidrojums tam bijā šāds - tad kad tev nodara šādas sāpes, kļūst mazliet vieglāk dzīvot, jo tev jādomā par fiziskajām sāpēm, nevis to kā tu jūties iekšēji.(tā es toreiz arī stāstīju visiem...) Tāpēc pēc pus gada es izdūru arī otru caurumu auss skrimslī... Nu tas tā, atskats uz bērnību...bet secinājums ir! Tieksme uz sāpju nodarīšanu sev zināmā mērā man piemīt, un varbūt vaidzētu atkal atgiezties pie fiziskajām sāpēm...jo šobrīd sevi spīdzinu psiholoģiski...cik stulbos un sadomazohistiskos veidos tas notiek, labāk neizklāstīšu!!!

Un vel man liekas, ka man gribas tik ļoti daudz tusēties un plosīties nevis tapēc ka ir vasara un tā..., bet ir sajūta ka gribu aizbēgt gan no sevis, gan no savas patreizējās dzīves, un tām lietām ar ko man neizdodas šobrīd tikt galā.