Nopietni un nevisai...

Vakar māsai bija izlaidums, 9. klase! Stresa un skriešanas pilna diena. Bet es kā jau vienmēr cenšos pēc iespējas izvairīties no tā stresa, un tā mierīgi ļauties notikumu plūsmai... Bet tā īsti izvairīties jau nemaz nav iespējams, jo visiem vaig palīdzēt, visi skrien, bļauj...besās...un es kā jau viemēs tam visam pa vidu, rūpējos lai labi būtu visiem...nu kā jau svari (pēc horoskopa).

Mana bijusī klasesbiedrene, nu jau māte arī bija atnākusi, un tas jau nav itkā pieminēšanas vērts...bet maģisko frāzi/secinājumu...par to vai es esmu vai nēesmu normāla...viņa tomēr izteica.(es pat neatceros ko viņai tādu pateicu/pastāstīju) Un es savukārt viņai atbildēju, ka:
"Normāls ir tikai tas ko lielākā sabiedrības daļa uzskata par normālu, bet kas nebūt nenozīmē ka tas ir 100 % normāls! Un ka vispār būt normālai ir sasodīti garlaicīgi..." :D Man šāda doma liekas absolūti reāla, bet viņa tikai nobolīja acis un teica, ka es jau kā no grāmatas runājot..." Ehh...jaunās māmiņas...viņām jābūt ne tikai normālām, bet arī ideālam piemēram savam bērnam un visiem pārējiem, jo sabiedrība laikam no viņām ko tādu sagaida...:/

...es evakuējos uz JRT noslēguma balli, diez kas tur sanāks, ja ārā līst lietus...? Bet tad jau redzēs ganjau! :)))