purvainais

333., 334., 335. lappuse
10/7/09 08:05 am
Drukāšanas statistika: 35 minūtes, 3732 baiti.

* * *

SATURS

Lpp.
PIRMĀ DAĻA

I Peldošais rifs . . . . . . . . 5
II Par un pret . . . . . . . . . 10
III Kā profesora kungam tīk . . . . . . 15
IV Neds Lends . . . . . . . . . 19
V Uz labu laimi . . . . . . . . 25
VI Ar pilnu tvaiku . . . . . . . . 30
VII Nepazīstamas sugas valis . . . . . 37
VIII Mobilis in Mobile . . . . . . . 43
IX Neds Lends dusmojas . . . . . . . 49
X Jūras cilvēks . . . . . . . . 55
XI «Nautils» . . . . . . . . . 62
XII Viss tikai ar elektrību . . . . . . 68
XIII Daži skaitļi . . . . . . . . 74
XIV Melnā upe . . . . . . . . . 80
XV Ielūgums ar vēstuli . . . . . . . 89
XVI Gājiens pa jūras dibenu . . . . . . 96
XVII Zemūdens mežā . . . . . . . . 101
XVIII Četri tūkstoš ljē pa Klusā okeana dzelmi . 106
XIX Vanikoro . . . . . . . . . 113
XX Toresa jūras šaurums . . . . . . 120
XXI Dažas dienas uz sauszemes . . . . . 127
XXII Kapteiņa Nemo zibens . . . . . . 137
XXIII Aegri somnia . . . . . . . . 146
XXIV Koraļu valstībā . . . . . . . . 153

OTRĀ DAĻA

I Indijas okeanā . . . . . . . . 163
II Kapteiņa Nemo jaunais priekšlikums . . . 170
III Desmit miljonu dārga pērle . . . . . 175
IV Sarkanā jūra . . . . . . . . 184
V Arabijas tunelī . . . . . . . . 192

333

Lpp.
VI Grieķijas archipelags . . . . . . 199
VII Četrdesmit astoņās stundās pāri Vidusjūrai . 208
VIII Vigo jūras līcis . . . . . . . 214
IX Nogrimusī zeme . . . . . . . . 222
X Zemūdens ogļraktuves . . . . . . 230
XI Saragosas jūra . . . . . . . . 238
XII Kašaloti un vaļi . . . . . . . 245
XIII Ledus valstībā . . . . . . . . 252
XIV Dienvidpols . . . . . . . . . 262
XVI Trūkst gaisa . . . . . . . . 277
XVII No Horna raga līdz Amazonei . . . . . 285
XVIII Astoņkāji . . . . . . . . . 291
XIX Golfa straume . . . . . . . . 300
XX Uz 47° 24′ platuma un 17° 28′ garuma . . 308
XXI Atriebība . . . . . . . . . 314
XXII Kapteiņa Nemo pēdējie vārdi . . . . . 321
XXIII Noslēgums . . . . . . . . . 327
Žils Verns . . . . . . . . . 329

334

Žils Verns
20000 LJE PA JŪRAS DZELMI
———
Redaktores M. Paula un E. Kliene.
Mākslinieciskais redaktors A. Beļukins.
Techniskais redaktors V. Freimanis.
Korektore R. Runcis.

Nodota salikšanai 1955. g. 14. janvarī. Parakstīta iespiešanai 1955. gada 16. martā. Papīra formats 70×92 1⁄16. 22 fiz. iespiedl.; 25,74 uzsk. iespiedl.; 22,98 izdevn. l. Metiens 40.000 eks.
JT 00312. Maksā 11. rbļ. 30. kap.

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA

Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 7366-J800.
Iespiesta LPRRT 1. tipografijā, Rīgā, Blaumaņa ielā Nr. 38/40. Pasūt. Nr. 133.

335
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
3 comments Leave a comment

331., 332. lappuse
10/4/09 06:44 pm
Drukāšanas statistika: 21 minūte, 4233 baiti.

* * *

valdība izrāda nosodāmu vienaldzību par pazudušā kapteiņa Granta likteni, paši ar savu iniciativu dodas to meklēt. Šajā fantastiskajā ceļojumā autors mūs izvadā pa Australijas un Amerikas kontinentu, parādot to īpatnējo faunu un floru un visus turienes apstākļus. Taču sīs krāšņās ainavas nenomāc pašus romana varoņus. Rakstnieks parāda viņu drošsirdību, biedriskumu, pašaizliedzība, nesavtīgums un neatlaidība spraustā mērķa sasniegšanā — tās ir Žila Verna pozitivo varoņu raksturīgākās īpašības, un tāpēc viņa grāmatas tā valdzina jaunatni, bet it īpaši mūsu padomju jaunatni, kas alkst paveikt lielus, cildenus un varonīgus darbus.
Žils Verns savos darbos pauž arī dziļu demokratismu un humanismu. Viņš skarbi nosoda kolonizatoru zemisko rīcību pret iedzimtajiem. Viņa simpatijas allaž ir apspiesto pusē. Jo spilgti tas izpaužas romanā «Jūras dzelmēs». Noslēpumainais un apbrīnojamais kapteinis Nemo saka: «Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.» Un tālāk: «Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kas sauc pēc atriebības.» Šīs domas pauž ne tikai kapteinis Nemo, bet arī autors ar profesora Aronaksa vārdiem. Sarunādamies ar Nemo par jūras dzīlēs nogremdētā zelta meklēšanu, viņš saka: «Viņu (proti, akcionaru, kas meklē šo zeltu) man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstoš trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību.»
Kapteinis Nemo acīm redzami nonācis konfliktā ar pastāvošo iekārtu un tāpēc meklējis savu neatkarību jūras dzelmē. Viņš bijis verdzības un apspiešanas ienaidnieks. Viņa kajites sienas grezno brīvības cīnītāju portreti. No romana izriet, ka viņš atbalsta Kretas salas revolucionarus. Kādreiz sarunā ar profesoru Aronaksu viņš izsaucas: «Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu. Bet trīsdesmit pēdu zem ūdens viņu vara izbeidzas. Viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd. Ak profesor, dzīvojiet jūras klēpī. Vienīgi tur rodama īsta neatkarība. Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!»
Romanā «Noslēpumainā sala» Žils Verns atklāj Nemo personības noslēpumu. Pirms nāves viņš salas iemītniekiem pastāsta savu dzīves stāstu. Viņa īstais vārds ir princis Dakars. Dzimis indietis, viņš izglītojies Eiropā. Atgriezies dzimtenē, vadījis tautas sacelšanos pret Anglijas virskundzību.

331

Šī kustība cietusi neveiksmi, un viņš kopā ar saviem tuvākajiem biedriem uz kuģa «Nautils» jūras dzelmē guvis kāroto neatkarību.
Romans «Noslēpumainā sala» it kā pauž rakstnieka ilgu piepildījumu pēc jaunas sabiedriskas iekārtas, kur nav šķiru, nav antagonisma, kur valda vienlīdzības un draudzības princips.
Žils Verns atzīst, ka zinātnei jākalpo tautai. Ar naidu un riebumu viņš tēlo zinātnieku, kas sevi nodevis kara kalpībai. Tādas ir profesors Šulce romanā «Pieci simti miljoni begumi».
Pēc atgriešanās no ASV (1867. gadā) rakstnieks savos stāstos «Amerikas paražas» vērš skarbu kritiku pret amerikaņu veikalnieciskiem paņēmieniem, skaļo reklamu un iedzīvošanās kāri.
Romanā «No lielgabala uz mēnesi» viņš izsmej amerikaņu tirgoņus un rūpniekus, kas alkatīgi ierāvuši kara laikā un kam nemaz nepatīk, ka pienākusi «klusā sezona».
Žils Verns pareizi uztvēris laikmeta praktisko iedzīvošanās kāro rūpnieku, un tāpēc viņa tēlotie zinātnieki ir neatzīti un nesaprasti vientuļnieki — kā lidaparata izgudrotājs Roburs un zemūdenes konstruētājs kapteinis Nemo.
Savā diezgan garajā rakstnieka mūžā Žils Verns sarakstījis 57 romanus, kuri ietilpst tā saucamajā «Neparasto piedzīvojumu serijā». Protams, visiem viņa darbiem nav vienādas vērtības, taču daudzi no tiem joprojām piedzīvo jaunus izdevumus un ieskaitīti jaunatnes literaturas zelta fondā.

Redakcija
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

329., 330. lappuse
10/3/09 07:39 pm
Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4776 baiti.

Piezīme. Tā kā lappuses ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».

* * *

ŽILS VERNS
(1828 — 1905)

Šogad aprit 50 gadi kopš miris franču rakstnieks Žils Verns. Piecdesmit gadi nav liels laika sprīdis vēstures perspektivā, taču pietiekami liels, lai aizmirstu nenozīmīgu rakstnieku un viņa darbus. Bet Žila Verna darbi nav aizmirsti. Jaunieši vēl joprojām tos lasa ar lielu sajūsmu un aizrautību.
Dižais franču tautas vadonis Moriss Torezs savā autobiografiskajā romanā «Tautas dēls», runādams par jaunībā lasītajām grāmatām, raksta: «Žila Verna grāmata «Jūras dzelmēs» spārnoja manu iztēli. Mani sajūsmināja ne tik daudz kapteiņa Nemo piedzīvojumi, kā viņš pats. Es viņā saskatīju nonicinātās zinātnes cildenu ģeniju, zinātnes, kas uzveiks visu, kas pārveidos pasauli un cilvēkus tad, kad tā tiešām kalpos tautai.»
Ievērojamais zinātnieks un izgudrotājs Ciolkovskis atzīstas, ka tieši Žila Verna darbi ierosinājuši viņa profesijas izvēli.
Žils Verns dzimis advokata ģimenē. Jaunībā viņš gatavojās jurista profesijai, bet 1850. gadā pievērsās literaturai, taču viņa pirmie darbi: stāsti, komedijas un vodeviļas tagad pilnīgi aizmirsti.
Žils Verns dzīvoja visai ievērojamā laikmetā. Viņš pieredzēja 1848. gadā revoluciju Francijā un arī tās sagrāvi, kam sekoja smagie Otrās imperijas gadi. Iespējams, ka reakcija nomāca jauno rakstnieku un tāpēc viņš pievērsās fantastisko un populari zinātnisko darbu žanram. Pagājušā gadsimtā strauji uzplauka technika. Notieka ievērojami atklājumi bioloģijā, fizikā, ķīmijā un astronomijā. Tas, bez šaubām, būs ietekmējis jauno rakstnieku. Apbalvots ar apbrīnojamu fantaziju, viņš, liekas, izmanto šos atklājumus, lai bēgtu no drūmās ikdienas. Rakstnieks savos šķietami fantastiskajos darbos tomēr balstās uz reāliem pamatiem. Viņš pats reiz izteicies: «Lai gan es saceru un izdomāju, tomēr allaž palieku īstenības robežās. Pienāk laiks, kad zinātnes izgudrojumi [nav salasāms]». Tagad šie vārdi

329

piepildījušies, tikai pašam rakstniekam nebija lemts piedzīvot tos laikus, kad zinātne jau pārspējusi viņa pārdrošo iztēli. Jo sevišķi to var attiecināt uz mūsu socialistisko Dzimteni un tās apbrīnojamiem zinātnes un technikas sasniegumiem.
1863. gadā iznāca Žila Verna pirmais fantastiskais romans «Piecas nedēļas gaisa balonā». Šis romans nodibināja jaunā autora slavu. Grāmatu tulkoja daudzās valodās. Rakstnieks saņēma jūsmīgas un atzinīgas atsauksmes. Kopš tā laika viņš nododas tikai fantastisko un populari zinātnisko romanu žanram. Ik gadus laiž klajā pa romanam. Rakstnieka darba spējas ir apbrīnojamas. Viņš pats teicis: «Darbs ir manas dzīves normalais uzdevums. Ja es nestrādāju, tad jūtos gluži kā bez dzīvības.» Pēc Ž. Verna biografijas pētnieku datiem, viņš strādājis ļoti sistematiski un tā darba diena bijusi stingri sadalīta. Daudz laika viņam, protams, bija nepieciešams zinātniskiem, techniskiem un ģeografijas pētījumiem. Viņš taču savos darbos izvadā lasītāju pa visu zemeslodi, attēlo un apraksta visdažādāko zemju faunu un floru. Lai gan mūsdienu zinātnes atziņas bieži vien vairs nesaskan ar Ž. Verna secinājumiem, tomēr viņa grāmatas jaunajiem lasītājiem sniedz vērtīgus popularzinātniskus pētījumus un jaunieši, kā jau aprādīts, viņa darbus visai iecienījuši.
Rodas jautājums, kāpēc šie darbi pat tagad, kad zinātne pārspējusi rakstnieka fantaziju, vēl joprojām tik pievilcīgi? Izskaidrojums diezgan vienkāršs.
Žila Verna grāmatas, bez šaubām, lasītāju valdzina vispirms ar savu saistošo sižetu. Fantastiskais un populari zinātniskais elements viņa darbos organiski saliedēts ar sižeta risinājumu. Pat tāds dižens rakstnieks kā Ļevs Tolstojs aizrāvies ar Žila Verna darbiem. Kādā sarunā ar botaniķi un ģeografu Cingeru viņš teicis: «Žila Verna romani ir lieliski. Es tos lasīju, jau būdams pieaudzis, un tomēr tie mani sajūsmināja. Šis rakstnieks ir apbrīnojams meistars intriģējošas, aizraujošas fabulas kompozicijā. Bet jums vajadzētu dzirdēt, ar kādu sajūsmu par viņu runā Turģeņevs. Es pat nevaru atcerēties, par ko viņš vēl vairāk būtu jūsmojis.»
Žila Verna lielā māksla ir prasme saliedēt fantastiskos notikumus ar cilvēku likteņiem. Daba un tās brīnumainās pārvērtības ir tikai fons, uz kura risinās cilvēku pārdzīvojumi. Viņa darbu centrā allaž ir cilvēks — drosmīgs, pašaizliedzīgs un nesavtīgs. Žila Verna pozitivie varoņi savā darbā nekad nevadās no savtīgiem aprēķiniem. Romans «Kapteiņa Granta bērni» ir stāsts par drosmīgiem, pašaizliedzīgiem cilvēkiem, kas, redzēdami, ka

330
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

325., 326., 327., 328 lappuse
10/2/09 08:00 am
Drukāšanas statistika: 39 minūtes, 8381 baiti.

* * *

milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģenijs.
Pulkstens bij jau pusdesmit. Abām rokām es aizspiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Arī acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja palikt traks!
Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, skumju, nesaprotamas dziesmas pavadītu melodiju, gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējos sakarus ar šīs pasaules dzīvi. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē un aizturēju elpu, tāpat kā kapteinis Nemo, nogrimis muzikalā ekstazē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.
Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nemo bij iznācis no savas istabas. Viņš atradās salonā, kur man bij jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās! Viena viņa žesta pietika iznīcināt mani, viena vārda — piekalt mani pie šā kuģa!
Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt istabu un pievienoties maniem draugiem.
Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nemo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajites durvis, un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.
Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.
Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nemo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, ka arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani, tik dziļi bij nogrimis savā ekstazē.
Es gāju pa paklāju, sargādamies vismazākā troksnīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz biblioteku.
Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nemo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotekas istabas mazliet gaismas iespīda arī še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams istabai pāri. Aiz aizspiestām raudām cilājās tā krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus, viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:
— Visvarenais dievs! diezgan! diezgan!

325

Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? ..
Kā bez prāta es metos bibliotekas istabā. Uzskrēju pa galvenajām kāpnēm un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.
— Bēgsim! Bēgsim! — es saucu.
— Tūliņ! — kanadietis atbildēja.
Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvejama ar angļu atslēgu, ko kanadietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanadieties sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.
— Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!
Kanadietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda, divdesmit reižu atkārtota briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.
— Malstrems! Malstrems! — viņi kliedza.
Malstrems! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norveģijas visbīstamākā piekrastes joslā. «Nautils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no tā sienas.
Kā zināms, paisuma laikā starp Fereru un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, ko pareizi sauc par «okeana nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecdesmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no ziemeļjūrām ieklīduši baltie lāči.
Te nu kapteinis Nemo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spiralveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sarutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu plāno laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu attālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens

326

klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēs norveģu izteiciena, lūza kā salmiņi!
Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni un mēs līdz ar to!
— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. Pie «Nautila» piestiprinājušies, mēs varam vēl izglābties! ...
Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.
Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zaudēju samaņu.

XXIII
NOSLĒGUMS

Tā nobeidzās šis zemūdens ceļojums. Es nekā nevaru pastāstīt par to, kā laiva bij izkļuvusi no Malstrema šausmīgajiem virpuļiem, kā Neds Lends, Konsels un es iznirām no šā mutuļa. Tikai atjēdzies es redzēju, ka esmu noguldīts kādā Lofotu salu zvejnieka būdiņā. Abi mani biedri dzīvi un veseli bij tepat un spieda man rokas. Neizsakāmā priekā mēs apkampāmies.
Patlaban mums nebij ko domāt atgriezties uz Franciju. Satiksme starp ziemeļu un dienvidu Norveģiju notiek diezgan reti. Bij jānogaida kāds tvaikonis, kas uztur satiksmi pāris nedēļās reizi līdz Nordkapam.
Še, pie mūsu krietnajiem glābējiem, es pārlūkoju savu piedzīvojumu stāstu. Tas ir pilnīgi patiess. Neviens fakts tajā nav izlaists, neviens sīkums pārspīlēts. Te pareizi aprakstīts neticamais ceļojums līdz šim nepieejamos apvidos, uz kuriem zinātnes progress nākotnē piešķirs brīvu ceļu.
Vai man ticēs? To es nezinu. Galu galā tas arī nav pats svarīgākais. Es zinu, ka mans pienākums bij pastāstīt par tām jūrām, pa kuru dzelmi es desmit mēnešos nobraucu divdesmit tūkstoš ljē, par šo zemūdens ceļojumu ap pasauli, kurā pieredzēju tik daudz brīnumu — Klusajā, Indijas un Atlantijas okeanā, Sarkanajā, Vidus, dienvidu un ziemeļu Ledus okeanā.
Bet kas gan noticis ar «Nautilu»? Vai tam izdevās izrauties no Malstrema skāvieniem? Vai kapteinis Nemo vēl ir dzīvs? Vai viņš joprojām

327

turpina zem ūdens savu atriebšanās darbu jeb vai apmierinājies ar šo pēdējo upuri? Vai kādreiz viļņi iznesīs malā sacerējumu, kurā aprakstīts viņa dzīves gājums? Vai izdibināšu viņa vārdu? Vai, uzzinādami pazudušā kuģa piederību, uzzināsim arī, kādas tautības bijis kapteinis Nemo?
Es ceru. Tāpat es ceru, ka viņa stiprais kuģis būs uzvarējis jūras visbriesmīgāko atvaru, ka «Nautils» būs izkļuvis no turienes, kur tik daudzi citi kuģi aizgājuši bojā! Ja tas tā, ja kapteinis Nemo joprojām dzīvo okeanā, savā otrajā tēvijā, tad lai norimst ienaids viņa mežonīgajā sirdī! Lai visas tās brīnumu ainas remdina viņa atriebšanās slāpes. Lai atkāpjas soģis, bet zinātnieks turpina mierīgi jūras pētīšanas darbu! Dīvains viņa uzdevums, bet arī cēls. Vai es to pats neizpratu? Desmit mēnešus es nodzīvoju šo brīnišķo dzīvi. Bet uz jautājumu, ko kāds pravietis uzstādījis pirms seši tūkstoši gadiem: «Kas iespēj izdibināt bezdibeņa dziļumus?», divi cilvēki starp visiem cilvēkiem tagad droši var atbildēt: kapteinis Nemo un es.

328
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

322., 323., 324. lappuse
9/24/09 10:07 am
Drukāšanas statistika: 35 minūtes, 7622 baiti.

* * *

Es biju iegājis atpakaļ savā kajitē, kur Neds ar Konselu klusi sēdēja. Kapteinis Nemo man iedvesa nepārvaramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cilvēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesības. Mani viņš bij padarīji ja nu arī ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!
Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instrumentus. «Nautils» bēga pret ziemeļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.
Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām Lamanša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.
Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeanā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.
Es iegāju savā kajitē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal atausa manā atmiņā.
Kas pēc šīs dienas notikumiem ņemtos pasacīt, cik tālu «Nautils» aizvedīs mūs Ziemeļatlantijas ūdeņos? Arvien vēl tas brauca tāpat neapjaužami ātri! Vienmēr ziemeļu miglā tīts! Vai tas brauca gar Špicbergenu salām vai tuvojās Jaunās Zemes klinšu krastiem? Vai tas devās nepazīstamajos ūdeņos, Baltajā jūrā, Karas jūrā, Obas jūras līcī, Ļachova archipelagā un vispār garām Sibirijas nepazīstamajiem krastiem? To es nezināju pateikt. Es nevarēju vairs nojaust, cik laika tā aizritēja. Kuģa pulkstenis bij apstājies. Likās, ka diena un nakts, tāpat kā polarajos apgabalos, nevirzās vairs noteiktā maiņu gaitā. Es tiku aizvests tajā svešajā pasaulē, kura tik ārkārtīgi ierosināja Edgara Po dzīvo fantaziju. Kā viņa teiksmainais varonis Edgars Pims¹ es domāju ieraudzīt «apsegas slēpto cilvēku, augumā lielāku nekā visi pārējie zemes apdzīvotāji, guļam šķērsām pie kāda ūdenskrituma, kas noslēdz ieeju pie pola»!
Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nautila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja nenotiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kapteinis Nemo vairs nerādījās, tāpat arī viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, viņa lūkas automatiski atvērās un noslēdzās. Viņa gaita kartē vairs netika atzīmēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.
———————
¹ Fantastisks stāsts: Nantukas Artura Gordona Pima stāsts. Red.

322

Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudējušais kanadietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uzraudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.
Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij izturams.
Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:
— Mēs bēgsim!
Es piecēlos sēdus.
— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.
— Nākamā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt — stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?
— Jā. Kur mēs atrodamies?
— Kādas zemes tuvumā, ko es šorīt redzēju paceļamies no miglas divdesmit jūdzes pret austrumiem.
— Kas tā ir par zemi?
— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.
— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, un lai jūra arī mūs aprītu.
— Vējš ir liels un jūra viļņaina; bet es nebaidos divdesmit jūdzes nobraukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.
— Es jums sekošu.
— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.
— Mēs mirsim visi kopā, draugs Ned.
Es biju gatavs uz visu. Kanadietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās, tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij draudoša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs nedrīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.
Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kapteini Nemo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau nesastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr ....
Cik gara likās šī diena, pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai nerastos aizdomas.

323

Ap sešiem es sēdos paēst, bet man pavisam nebij ēstgribas. Ar visu riebumu es tomēr piespiedos kaut ko iebaudīt, lai nenovājinātu manus spēkus.
Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajitē un teica:
— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Konselu jūs tur jau gaidīsim.
Kanadietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.
Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām pret ziemeļaustrumiem.
Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, kurām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas applūdināts un pārlūkodams visus šos vitrinās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajitē.
Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nevarēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skumjas un uztraukumu kapteinim Nemo noslēpt man nebūtu izdevies.
Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajites un klausījos, izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nemo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pastiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ieiet kapteiņa istabā, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.
Tā bij neprātīga iedoma. Laime, ka es to apspiedu un izstiepos gultā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uzbudinātās smadzenes nerima darboties, acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nautila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie laimīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Toresa jūras šaurums, Papuasijas mežoņi, uzskriešana sēklī, koraļu kapsēta, Suecas tunelis, Santorinas sala, Kretas ūdensnirējs, Vigo līcis, Atlantida, pērleņu sēklis, dienvidpols, iesprostojums ledus slānī, cīņa ar astoņkājiem, Golfa straumes vētra, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa drausmīgais skats! ... Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas caurstrāvota mainīga panorama, un kapteiņa Nemo augums pacēlās tajā

324
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

319., 320., 321. lappuse
9/20/09 09:50 am
Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7606 baiti.

* * *

kuģis būs pienācis pietiekoši tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai arī ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tad tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavojas uzbrukt. Bet viņš tikai pielaida ienaidnieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.
Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem notikumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīkoties. Ārkārtīgi uztraukti runājām maz. Neds Lends traucās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt. Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.
Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Noemo vēl vienmēr bij turpat. Viņš stāvēja izslējies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās to pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda meridianam. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeans likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāšņāk kā jebkad šajā skaistajā spogulī. Visa mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.
Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērsdamies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju viņa zaļās un sarkanās ugunis un lielo, augstajā fokmastā uzkārto lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās viņa takelaža, bij redzams, ka viņš brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvēloši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.
Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kapteinis Nemo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, viņš atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz visiem laikiem atstāsim šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīkstēju vainot.
Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pavadīja. Kapteinis Nemo tos neredzēja

319

vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Šī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslēdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabine un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metala cigara ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu viņa kustības.
Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rāmi pludojot, logu stikli iekvēlojās lēcošās saules sarkanajā blāzmā.
Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.
Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka viņš ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cirtās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.
— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vēl vienu rokas spiedienu, un tad dievs lai sargā mūs!
Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es, pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.
Mēs iegājām bibliotekā. Tajā acumirklī, kad vēru durvis uz kāpņu izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aizvērās.
Kanadietis traucās pa kāpnēm, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalkšanas es sapratu, ka kuģa rezervuari pieplūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem jūras līmeņa.
Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts metala bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts metala plāksnēm.
Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieciniekiem gaidāmajai drūmajai dramai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. Atgriezušies manā kajitē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos, — visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirdē!
«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrējās. Viss tā korpuss trīsēja.
Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan samērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās tērauda durklis. Dzirdēju švirkstoņu un krakstēšanu. Ar savas skrejas sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sienai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!

320

Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajites un ieskrēju salonā.
Kapteinis Nemo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa logu kreisajā pusē. Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novērotu viņa bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rindas lielgabalu un aizsarga tīklus. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Ūdens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mastiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!
Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es skatījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi logam.
Milzīgais kuģis lēnām grima. Viņam sekodams, «Nautils» novēroja katru viņa kustību. Tad piepeši atskanēja sprādziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku ...
Es pagriezos pret kapteini Nemo. Šis briesmīgais soģis, īstais atriebības erceņģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas istabas durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pavadīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portrejām es ieraudzīju arī kādas jaunas sievietes un divu mazu bērnu portrejas. Brīdi kapteinis Nemo izstieptām rokām skatījās tajās, tad noslīga ceļos viņu priekšā un izplūda skaļās raudās.

XXII

KAPTEIŅA NEMO PĒDĒJIE VĀRDI

Pēc šī drausmīgā skata logu aizvirtņi tika noslēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klusums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā viņš brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt pēdu zem jūras līmeņa. Uz kurieni viņš tagad devās? Uz ziemeļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?

321
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

316., 317., 318. lappuse
9/17/09 08:47 am
Drukāšanas statistika: 30 minūtes, 7142 baiti.

* * *

protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.
Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.
— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!
— Braši zēni! — kanadietis murmināja.
— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.
— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!
— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.
Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanadietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks valis!
Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.
Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeanā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantastisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.
Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».
Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade

316

pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.
Kanadietis man teica:
— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!
Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spēkam kanadietis nokrita zemē.
— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?
Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.
Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:
— Ā! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!
Un kapteinis Nemo piestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.
Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.
Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.
— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.
— Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?
— Es to nogremdēšu!
— To jūs nedarīsiet!
— To es darīšu, — kapteinis Nemo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!
— Bet kas tas ir par kuģi?
— Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!
Kanadietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matrožu bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolū-

317

kojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.
Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu, un kapteinis iekliedzās:
— Šaju vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, lai tavas drupas nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!
Es iegāju savā kajitē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nemo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.
Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz kāpnēm. Lūka bij vaļā. Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» lieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.
Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nemo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā:
— Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu: tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!
Es pametu pēdējo skatu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.
— Mēs bēgsim! — es iesaucos.
— Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?
— To es nezinu, bet, lai kas viņš būtu, pirms iestāsies nakts, viņš tiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekam atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.
— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.
Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «Nautils» nebij mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kūla ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka viņš viegli zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
Es ar saviem biedriem bijām vienojušies aizbēgt tajā acumirklī, kad

318
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

313., 314., 315 lappuse
9/16/09 07:48 am
Drukāšanas statistika: 36 minūtes, 6875 baiti.

* * *

skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeanā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nemo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es nevarēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.
Acumirkli, iekams saule vēl nebija sākusi slīdēt pāri meridianam, kapteinis Nemo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa pētījumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.
Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:
— Te ir tā vieta.
Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pamanījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.
Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta, es dzirdēju, ka ūdens šalca, rezervuaros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit triju metru dziļumā apstājās jūras dibenā.
Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Logu aizvirtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visapkārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa logu kreisajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.
Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas sniegbaltu gliemežvāku it kā ledus segas pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mastiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ūdens kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeana dibenā.
Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši nogrimis kuģis?
Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:
— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admiraļa d’Estena eskadru piedalījās Granadas ieņemšanā, 1781. gada 5. septembrī grafa de Grasa kaujā Čezpika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprilī kuģis Brestā pievienojās Vilarē-Žuaza eskadrai, kurai bij uzdots admiraļa

313

van Stabela vadībā aizvest labības transportu no Amerikas. 11. un 12. periala¹ Republikas otrā gadā šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. perials, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņdesmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā 47° 24′ platuma un 17° 28′ garuma pēc varonīgas kaujas zaudēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ūdens pieplūdušām kajitēm, tālākai cīņai nespējīgs tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»
— Atriebējs! — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nemo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.

XXI
ATRIEBĪBA

Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgie iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebējs» — viss tas mani ārkārtīgi uztrauca. Acu es nenovērsu no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, liesmainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas; bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nemo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.
Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nākotne.
Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi; «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.
Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.
— Kapteiņa kungs, — es teicu.
Viņš neatbildēja.
———————
¹ Franču revolucijas kalendara 9. mēnesis. Red.

314

Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanadietis un Konsels tur bij jau priekšā.
— No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.
Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi. Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka viņš pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.
— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.
— Kas tas ir par kuģi, Ned?
— Pēc mastiem un takelažas spriežot, kara kuģis, — kanadietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!
— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko tad viņš «Nautilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?
— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pateikt, kādas valsts šis kuģis?
Sarauktu pieri, nolaistiem acu plakstiem, piemiegtām acīm kanadietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga viņam nav. Bet es to droši varu teikt, ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā viņam plīvo garš vimpelis.
Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klājiem. Biezi melnu dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.
Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.
— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikaņu kuģis, nebija šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.
— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik

315
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

310., 311., 312. lappuse
9/15/09 10:42 am
Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7396 baiti.

* * *

skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai mātītei?
— Nu teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais pieci simti tūkstošu.
— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.
— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!
— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikaņi, dāņi un norveģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vaislas spējai, tās vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norveģijas krastmalām notiek tas pats.
— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.
— Ko skaitīt?
— Vienpadsmit miljonu ikru. Bet gribu tikai piebilst.
— Ko?
— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgādātu visu Angliju, Ameriku un Norveģiju ar zivīm.
Braucot pa Ņufaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot dibenu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāri simts āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enkurīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību viņas turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.
Tomēr pārāk ilgi viņš nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Viņš novērsās līdz četrdesmit otrajam platuma gradam. Tur uz Ņufaundlendas un Senžana salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nautils» no ziemeļu virziena novērsās pret austrumiem, itin kā brauktu pa šo līdzeno augstieni, kur novietots telegrafa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ārkārtīgi sīki atzīmēti.
17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu no Senžana divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju zemē izstieptu kabeli. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis, tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot

310

to zināmā klasē. Es laupīju puisim tā iluzijas un par atalgojumu pastāstīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.
Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā; bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojājās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūkstoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnas smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great-Eastern», bet arī šis mēģinājums neizdevās.
25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Tā atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā novērojuši, ka satiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great-Eastern’a» nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vienpadsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeana dzīlēm.
Tomēr amerikaņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Cirus Filds ziedoja visu savu mantu un sarīkoja jaunu dalībnieku vākšanu. Saraksts drīz vien noslēdzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izolēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā vielā un ieslēdzas metala armaturā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great-Eastern» atkal devās jūrā.
Darbs veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vietās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis Andersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspriesties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kāda tālāka sprieduma vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.
23. jūlijā, kad «Great-Eastern» atradās tikai vairs astoņi simti kilometru no Ņufaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi paveikts.
Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no darbnīcas. Garā, gliemežu paliekām aplipusī metala čūska bij pārklāta ar akmens vielu nosēžņiem un tā pasargāta no grauzējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekundu laikā.

311

Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gutaperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.
Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvēlīgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena pēc pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij noticis 1863. gada nelaimes gadījums.
Jūras dibens tur izveido simts divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblans, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simts piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.
Vai kapteinis Nemo patiešām domāja braukt vēl tālāk līdz Britanijas salām? Nē. Par lielu pārsteigumu viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klera ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Liverpules un Glazgovas braucošiem kuģiem.
Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Sauszemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nemo nerādījās. Vai viņš, kanadietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?
Bet «Nautils» joprojām brauca pret dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lenda salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.
Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, viņam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.
31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, ka viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nemo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda. Šķita drūmāks kā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdinājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš tagad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslēpums.
Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij

312
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

307., 308., 309. lappuse
9/14/09 07:02 am
Drukāšanas statistika: 34 minūtes, 7859 baiti.

Piezīme. Grāmatas 309. lappusē ir divas drukas kļūdas: nav ielikts punkts pirmās rindkopas beigās, pēc vārdiem «Sv. Lorenča līča», vārda «tūkstoši» vietā ir «tūktoši».

* * *

neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu. — Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt tikai garas, piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda, tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī. Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, izjauc dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelažas, kas viegli turējās pretī jebkādai brāzmai.
Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simts piecdesmit un simts sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadratpēdu, pret kuru triecas.
Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.
Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nemo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm; no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ, gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.
Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperaturas gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.

307

Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadītāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.
Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuari pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.
Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.
Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?

XX
UZ 47° 24′ PLATUMA UN 17° 28′ GARUMA

Šīs vētras laikā mēs bijām aiztriekti vairāk pret austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Lorenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka noslēpties tāpat kā kapteinis Nemo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrāmies.
Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiztriekts vairāk pret austrumiem, pareizāk sakot, pret ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu pēc kārtas viņš brauca, gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens, pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģi te nebij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas. Cik nelaimes gadījumu te nebij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te nesadūrās par spīti signalugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!
Arī dibenā te bij redzams okeana uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami veci, jau dūņām apnesti kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai

308

statistiskas atzīmes minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Senpola salas, Belilas jūras šauruma un Sv. Lorenča līča
15. maijā mēs bijām pie Ņufaundlendas sēkļa dienvidgala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Te ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošās ziemeļpola straumes. Tur atrodamas klīstošā ledus masas, sanestas ledus iešanas laikā. Šeit sakrājusies arī milzīga zivju kaulu, miljardiem bojā gājušu gliemju un zoofitu kaudze.
Jūras dziļums Ņufaundlendas sēklī nav liels, tikai dažus simt metrus. Bet dienvidu pusē atrodams spējš trīs tūktoši metru dziļš iedobums. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatura, straume izvēršas par jūru.
Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu; slaidās, smaragda zaļās murenas, ļoti garšīgas, karaksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garas, melnus jūras grunduļus, garastes slaidām astēm un sudraba mirdzumā un dažādas no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.
«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru garos, īsts trīs metri garš skorpijs, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.
Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas ziemeļjūrās ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeana ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņufaundlenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies:
— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!
— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas uz pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tām ir vārpstveidīgo zivju izskats, un viņas lieliski var peldēt.
— Es ticu jums, profesora kungs, — Konsels atbildēja. — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!
— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, to

309
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

304., 305., 306. lappuse
9/11/09 07:11 am
Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 7428 baiti.

* * *

— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?
— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.
— Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.
— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.
— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.
— Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.
— Tad, kad viņu sastapšu.
— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?
— Nē, atļaujiet man pašam. Rīt ...
— Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.
— Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, baiļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.
Es aizgāju savā kajitē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staigā pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvējienu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:
— Ak, jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?
— Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.
— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?
Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.
— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.
— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?
Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:
— Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-

304

dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultati, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.
Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu ...?
— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.
— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē ...
— Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.
— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas to vairs neatstās.
— Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?
— Sauciet to, kā jums tīk.
— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no sprosta.
— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nemo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — ne es, ne jūs par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm, kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību, paliktu mana darba rezultati. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu; bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds

305

noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpatijas, ko modina labi un cēli darbi, — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanadietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?
Es apklusu. Kapteinis Nemo piecēlās.
— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu, pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.
Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es savu sarunu atstāstīju biedriem.
— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Longailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.
Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās melni atsevišķi lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.
Vētra sāka plosīties 18. maijā, tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nemo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.
Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trijiem novakarē jau divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.
Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nemo novietojās uz klāja. Lai baismīgie viļņi to nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējies, un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo

306
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

302., 303. lappuse
9/10/09 09:48 am
Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5352 baiti.

* * *

Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvusi no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.
Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.
Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.
— Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.
Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu manāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeanā.
Šī starume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.
Vēl piebildīšu, ka naktī Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.
8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt,

302

ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Amerikas Savienoto Valstu krastiem.
Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadieša nodomu. Laiks pieturējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidum, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.
— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.
— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?
— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaunskotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!
Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba nevarēja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konselam, lai apmierinātos arī šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!
— Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netaisos atbildēt.
— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?
— Jā, profesora kungs.

303
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

301. lappuse
9/9/09 08:23 am
Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2879 baiti.

Piezīme. Pirmo reizi 301. lappuse tika iedrukāta un publicēta 2009. gada 27. janvārī. Zemāk redzama otrā versija, kurā ir pareizās pēdiņas un domuzīmes, kā arī izlabotas divas drukas kļūdas.

* * *

Kapteinis Nemo aizgāja uz savu istabu, un es viņu ilgāku laiku nedabūju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pārcieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pārdzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķermenis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, bet tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš nejaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja atstāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļaudīm.
Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un nobrauca garām Lukaju salām un Bahama jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām jūras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatura. Es domāju Golfa straumi.
Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeanu un kuras ūdens nesajaucas ar okeana ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Viņas vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masas nemaināmais milzums pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.
Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras viņa iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, ka temperaturas ziņā. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatorialās Afrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeanam, aizsniedz Sanroka ragu Brazilijas krastā un tur sadalās divās attekās, no kurām viena dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperaturām un sajaukt tropiskos ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizniedz Ņufaundlendu, tur, Devisa jūras šauruma aukstās straume atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeanam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajam loksodromēm¹. Ap četrdesmit trešo platuma gradu tā atkal sadalās divās attekās; viena no tām ziemeļaustrumu pasatvēja iespaidā atgriešas atpakaļ Biskajas jūras līcī un Azoru salās, bet otrā, apsildījusi Īrijas un Norveģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tās temperatura nokrīt līdz četri gradi un tās ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.
———————
¹ Līka līnija zemes virsū, kura šķērso visus meridianus vienādā leņķī. Red.

301
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

300. lappuse
9/8/09 09:41 am
Drukāšanas statistika: 9 minūtes, 2026 baiti.

* * *

kanadietis uzlēca kājās un visu savu harpunu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trijām sirdīm.
— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nemo teica kanadietim.
Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.
Cīņa bija ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pēdīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.
Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kapteinis Nemo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.

XIX
GOLFA STRAUME

Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprilī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanadietim. Viņi atzina manu rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekoši spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepieciešams tāds talants kā mūsu slavenākajam dzejniekam, «Jūras darbinieku» autoram¹.
Es jau teicu, ka kapteinis Nemo raudāja, jūrā lūkodamies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrais biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem koraļu kapsētā!
Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmisuma kliedziens. Šis nabaga francuzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pēdējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri tāpat kā kapteinis Nemo bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainajā sabiedrībā, kura acīm redzot sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.
———————
¹ Viktors Igo. Tulk.

300
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

297., 298., 299. lappuse
9/7/09 10:05 pm
Drukāšanas statistika: 33 minūtes, 7378 baiti.

Piezīme. Tā kā 298. un 299. lappuse ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».

* * *

dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā furijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi piespiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikali. Mēle, tāpat no raga vielas ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramu. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.
Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!
Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.
— Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.
— Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.
— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.
— Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.
Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.
Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.
Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.
— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.
— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanadietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.

297

Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves spārni vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nemo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā.
Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis. Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona loga, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ logu aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.
Es tuvojos kapteinim.
— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvarija vitrinas nostājies.
— Tiešām tā, dabas zinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.
Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.
— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.
— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, ka kāds no šiem kalmariem ar savu kaula galvu iesprūdis starp tās spārniem. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.
— Un ko jūs tagad domājat darīt?
— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.
— Tas ir grūts uzdevums.
— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekoša atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem.
— Un ar harpunām, — kanadietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.
— Esmu ar mieru, meistar Lend.
— Mēs iesiem līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nemo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.
Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpunu.
«Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no matrožiem, kāpņu augšā stāvēdams, grieza vaļā atverāmās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzami kāda astoņkāja sūcekļainā taustekļ[nav salasāms]
Un tūliņ arī [nav salasāms] šīm garajām rokām kā čūska noslīda kāpņu spraugā, bet kādas diva[nav salasāms] citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kap-

298

teinis Nemo nošķēla šo šausmīgo taustekli, tas raustīdamies novēlās zemē pa kāpnēm.
Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nemo priekšā stāvošo matrozi un ar nearvairāmu spēku pacēla to gaisā.
Kapteinis Nemo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.
Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūkļu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāki! Šis sirdi plosošais kliedziens man visu mūžu palicis atmiņā!
Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nemo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanadietis, Konsels un es tāpat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!
Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja saskauto nelaimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām jau bij nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nemo un viņa palīgs piesteidzās klāt, kustonis izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmars bij nozudis un līdz ar to mans nelaimīgais tautietis!
Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpuna trāpīja kalmaru pelēkzaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmara drausmīgais knābis bij pavērts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņš varēja tikt pāršķelts vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nemo bija jau aizsteidzi[nav salasāms] priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies,

299
Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
0 comments Leave a comment

Vecākus pukstus