July 12th, 2009

• 138., 139. lappuse
• 7/12/09 01:01 am
• Atšķirībā no 1. februārī publicētā varianta, šoreiz ir «smukās» pēdiņas un domuzīmes.
  
  * * *
  
  — Kaptein! — es atkārtoju, pieskardamies tā rokai.
  Viņš notrīsēja un pagriezās.
  — Ak, tas esat jūs, profesora kungs, — viņš teica. — Nu kā, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botaniskajiem pētījumiem?
  — Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi baru divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.
  — Kas tie par divkājiem?
  — Mežoņi.
  — Mežoņi! — kapteinis Nemo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz viena no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?
  — Bet, kapteiņa kungs...
  — Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.
  — Nu lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.
  — Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.
  — Bet iedzimto ir daudz.
  — Cik daudz jūs viņus rēķināt?
  — Mazākais vienu simtu.
  — Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaungvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.
  Kapteiņa pirksti atkal slīda pār instrumenta klaviaturu; es ievēroju, ka tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos, kurus traucēt es negribēju.
  Es atkal devos uz klāja. Ārā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma gradu apvidos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.
  Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenitā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvē-
  
  138
  
  līgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un novirzīt «Nautilu» no tā koraļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajitē un mierīgi iemigu.
  Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.
  8. janvara rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.
  Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietotodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz koraļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, augstām un platām pierēm, lieliem, bet tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nubijiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī dažas sievietes ar īstam krinolinam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēnessveidīga rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīklveidīga soma ar apaļiem akemeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.
  Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu bananu lapu pinumu.
  Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšāviena attālu, bet aprēķināju, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņu puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.
  Pa visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā; tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.
  Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām
  
  139
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 140. lappuse
• 7/12/09 01:14 am
• Sakaunējos par haltūru iepriekšējā ierakstā. Tāpēc šis.
  
  11 minūtes, 2505 baiti.
  
  * * *
  
  sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papildināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanadietis izlietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams miltus, ko bija atvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Bet es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievērojami pieauga. Bij iespējams, ka tie te saradās no kaimiņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.
  Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā jauki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofiti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt viņam, pēc kapteiņa Nemo solījuma, bij jau jādodas klajā jūrā.
  Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.
  — Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.
  — Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.
  — Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, — Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otro.
  — Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūstekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, arī godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nautila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!
  Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekāda sevišķa retuma mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Midasa austiņām», arfām un melanijām un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holoturijas pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.
  Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas kroplums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķeseli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan parastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konchiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespējams.
  
  140
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 141., 142., 143., 144. lappuse
• 7/12/09 03:46 pm
• Kliketī-klikots tā: 45 minūtes, 9538 baiti.
  
  * * *
  
  — Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?
  — Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.
  — Par kādu atradumu?
  — Te par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam savas sajūsmas priekšmetu.
  — Bet tā taču ir vienkāršā purpurotā oliva — olivu ģints, skaraini žaunaino kārtas, vēderkāju klases, molusku nodalījuma...
  — Jā gan, Konsel. Bet viņš nesaritinās vis no labās uz kreiso kā citi, bet no kreisās uz labo pusi.
  — Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.
  — Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!
  — Ķeira gliemezis! ... — Konsels pukstošu sirdi atkārtoja.
  — Palūko viņa spirali.
  — Ak, profesora kungs var man ticēt! — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl nekad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uztraukumu.
  Bet te arī bij ko uztraukties! Pēc dabas zinātnieku novērojumiem, visiem zināms, ka labās puses valdonība ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instrumenti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu atsperes utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežvītņošanai. Visi tie ir labpusnieki, tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.
  Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma aplūkošanā. Es patlaban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sašķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.
  Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šauteni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet šāviens jau norībēja un lode sadragāja amuleta aproci uz iedzimtā rokas.
  — Konsel! — es saucu. — Konsel!
  — Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis kanibals uzbruka pirmais.
  — Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.
  
  141
  
  — Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu!
  Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju piekrist viņam. Tomēr situacija pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau bij ieslēgušas «Nautilu». No izdobta koka stumbra pagatavotas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai, šīs laivas balansēja ar divkāršu, ūdenī peldošu bambukniedru svārstekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvojas, izveicīgu puskailu airētāju virzītas.
  Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas darīšanas ar eiropiešiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie domā par šo garo dzelzs cilindru bez mastiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustoši guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu šautenes ar nestipriem rībieniem uz iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekoši lielu iespaidu, tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.
  Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu mākonis atdūrās tā sānos.
  — Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un varbūt vēl saindēta!
  — Jābrīdina kapteinis Nemo, — es teicu un metos pa lūku lejā.
  Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad steidzos un pieklauvēju pie durvīm, kuras veda uz kapteiņa istabu.
  Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogrimušu aprēķinos: vai iksā un citās algebriskās zīmēs nav kādas nepilnības.
  — Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies jautāju.
  — Jā gan, Aronaksa kungs, — kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.
  — Ļoti nopietns. Iedzimto laivas ir mums visapkārt, pēc dažām minutēm mūs droši vien ieslēgs vairāki simti mežoņu.
  — Ak tā! — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?
  — Jā, kapteiņa kungs.
  — Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.
  — Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums...
  — Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nemo atteica.
  
  142
  
  Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa dežurējošiem ļaudīm.
  — Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūkas noslēgtas. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesaulauž «Nautila» sienas, kuras jus ar savas fregates lielgabalu lodēm nespējāt cauršaut?
  — To nē, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.
  — Kādas, profesora kungs?
  — Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu...
  — Bez šaubām, profesora kungs, jo mūsu kuģis elpo līdzīgi valim.
  — Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa virsu, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā.
  — Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?
  — Par to es esmu pārliecināts.
  — Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav nekāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožēlojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!
  To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nemo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvaicāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās, nemaz nesaprata kanadieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie kam kapteinis Nemo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.
  Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avariju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons Dirvils tikko neaizgāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:
  — Dimons Dirvils bij no jūsu izcilākajiem jūrniekiem, viens no intiliģentākajiem kuģotājiem! Un tāpat jūsu kapteinis Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Izbraukušam dienvidpola ledus jūras, Okeanijas koraļu salas, Klusā okeana kanibalu apvidus, viņam nožēlojamā kārtā bij jāiet bojā dzelzsceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?
  Tā runādams, kapteinis Nemo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.
  Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču kuģotāja ceļus — viņa pasaules apceļojumu, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu
  
  143
  
  un Amelijas un Ludviķa-Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa izstrādātos Okeanijas galveno salu hidrografiskos plānus.
  — To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kapteinis Nemo teica, — es esmu paveicis zem okeana ūdeņiem un pie tam daudz vieglāk un pilnīgāk par viņu. Mūžam vētru svaidītā «Astrolabija» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īsto māju ūdeņu dzīlēs!
  — Tomēr, kapteiņa kuns, — es ieminējos, — ir arī vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».
  — Kāda, profesora kungs?
  — Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa, tāpat kā tās savā laikā sēdēja.
  — «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nemo vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāds bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabija» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nautilam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.
  — Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos...
  — Rīt, — kapteinis Nemo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minutēs pēcpusdienā «Nautils» pacelsies un bez dragājuma atstās Toresa jūras šaurumu.
  Pēc šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nemo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajitē.
  Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt manas sarunas panākumu ar kapteini.
  — Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapteinis man atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt.
  — Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs vajadzīgi?
  — Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?
  — Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbildēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.
  Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāga nevarēju. Es dzirdēju, kā mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, apdullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibalu klātbūtni, gluži tāpat kā blindēta cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.
  
  144
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment