July 13th, 2009

• Plaza Melaina Chole Alkō Hōls
• 7/13/09 03:05 pm
• So far, so far, so far, so far, so far, so far, so far, so far.
  Happy?
  So far, so far, so far, so far, so far, so far, so far, so far.
  Happy?
  
  Es izkusīšu melanholijā.
  
  * * *
  
  Bet evolūcija radīja mani, melanholiķi. Tātad es esmu vajadzīgs. Kaut arī pats tā nedomāju.
  
  * * *
  
  Es pārvaru savus kompleksus pret alkoholu. Pusdienas ēdot, vienu 300-gramīgo kausiņu iztukšoju, ja ir iespēja. Alkohōls grib, lai es ar viņu sadraudzējos. Nevis trokšņaini un lielās devās pa retam, bet ikdienā, darot parastas lietas. Jo alkohōls ir nektārs, viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem.
  
  Reti un haotiski lietojot alkohōlu, tas atņem spēkus, negribās neko darīt. Izslēdzas smadzenes.
  
  Bet, ja sistemātiski. Ja iedzeršana ir lietišķs process, nevis svētki. Viens no veidiem, kā atvērt trešo aci.
  
  * * *
  
  Mana dzīve ir viens vienīgs kūrorts, pastaiga pa ziedu pļavu.
  
  * * *
  
  Māja stāv, gaisma spīd. No loga redzama tāle. Interesanti, vai šo dziesmu zina daudzi Panorāmas Plazas iemītnieki? Vai viņi vakaros dungo šo melodiju.
  
  * * *
  
  Esmu atmetis mācīties RU (ЙЦУКЕН) klaviatūru. Citreiz.
  Tags: laimīgs, melna žults, miks veclauks, panorama plaza, ЙЦУКЕН, дом стоит свет горит
• 4 commentsLeave a comment

• Mani uzskati par Rudzupuķes uzskatiem par klabes degradāciju
• 7/13/09 03:28 pm
• rudzupuke, kurš raksta «griezti» (labi vēl, ka ne «iztaba»), rīko aptaujas par Cibas degradāciju.
  
  Būtu vismaz vēl uzrakstījis, kas tieši klabē ir degradējies un novecojis. Tādu smuku, saturīgu rakstu, kuru varētu varbūt parādīt arī kādam, kura spēkos ir kaut ko še mainīt — inboksam.
  
  Un kurš tāpat neko nemainītu ;)
  Tags: degradācija, griezti, ironija, rudzupuķe
• 1 commentLeave a comment

• 145., 146., 147. lappuse
• 7/13/09 11:49 pm
• Tā taustiņus klabināja purvainais: 34 minūtes, 7166 baiti.
  
  * * *
  
  Pulksten sešos es piecēlos. Lūkas vēl nebij atvērtas. Tātad arī gaiss iekspusē vēl nav atjaunots, bet katram gadījumam piepildītie rezervuari darbojās un ieplūdināja vairāk kubikmetru skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.
  Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajitē, bet kapteini Nemo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbraukšanu.
  Es nogaidīju vēl brīdi, tad devos lielajā salonā. Pulkstenis rādīja pustrīs. Pēc desmit minutēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nemo solījums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr kuģis iespēs pamest savu koraļu gultni.
  Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss kā mozdamies sadrebēja. Es izdzirdu, ka tā dibens šņirkst pa koraļu klints muguras kaļķotām grambām.
  Divos trīsdesmit piecās minutēs kapteinis Nemo ienāca salonā.
  — Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.
  — Ak tā! — es iesaucos.
  — Es tikko devu pavēli attaisīt lūkas.
  — Bet papuasi?
  — Papuasi? — precus mazliet paraustīdams, kapteinis Nemo atjautāja pretī.
  — Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.
  — Kā viņi te iekļūs?
  — Pa lūkām, kuras jūs esat licis atvērt.
  — Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūkām — pat tad, ja tās vaļā.
  Es noraudzījos kapteinī.
  — Jūs nesaprotat mani? — viņš vaicāja.
  — Nepavisam nē.
  — Labi, tad nāciet un paskatieties.
  Es devos uz centralajām kāpnēm. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vēroja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūkas, kamēr no augšas atskanēja satrakoto mežoņu bļāvieni un riebīga kaukšana.
  Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Parādījās kādi demit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku kāpņu margām, kāds neredzams spēks atsvieda atpakaļ, un tas aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.
  
  145
  
  Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat kā viņš un aizbrāzās arī tāpat.
  Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa kāpnēm augšā. Bet, līdzko viņš abām rokām pieskārās margām, arī viņu savukārt atsvieda atpakaļ.
  — Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?
  Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas margas, bet kuģa elektrības pielādēti metāli kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu, — tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nemo būtu ielaidis šajos vados visu savu aparatu radīto strāvu. Tiešām var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.
  Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smieklus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.
  Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precizi noteiktā četrdesmitā minutē, pēdējo uzplūdu viļņu pacelts, «Nautils» noslīda no savas koraļu gultnes. Tā skrūve majestatiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» neiedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Toresa jūras šaurumu.
  
  XXIII
  AEGRI SOMNIA¹
  
  10. janvarī «Nautils» turpināja savu zemūdens braucienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.
  Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājs un bez tam vēl kā aizsargs pret ārējiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežas un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.
  Mēs braucām tieši uz rietumiem un 11. janvarī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas starp 135° garumu un 10° ziemeļu platumu Karpentarijas jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu arī te vēl bij daudz, bet
  ———————
  ¹ Smags sapnis (lat.). Red.
  
  146
  
  vairāk izklaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Mineja klintīm labajā un Viktorijas kraujām kreisajā pusē, pastāvīgi turēdamies 130° platuma un desmitās paraleles virzienā.
  13. janvarī kapteinis Nemo nokļuva Timora jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstots seši simti divdesmit piecas kvadratljē lielo salu pārvalda radži. Tie dēvējas par krokodilu dēliem — tas ir visaristokratiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai piesargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām ķirzakām.
  Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīvniekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu brīdi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs novēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas grupas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma pēc sevišķi iecienītas malajiešu sieviešu tirgos.
  No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidaustrumu virzienā uz Indijas okeanu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nemo fantazija? Vai mēs braucām uz Aziju? Varbūt tuvojāmies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda iemesla, jo šis cilvēks taču vairījās apdzīvotās zemes. Varbūt viņš devās dienvidu virzienā garām Labās Cerības un Horna ragam uz dienvidpolu? Varbūt viņš griezās atpakaļ Klusajā okeanā, kur «Nautils» varēja braukāt mierīgi un netraucēts? To rādīs nākotne.
  Nobraukuši garām Kartjē, Hibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur cietzeme pēdējiem spēkiem vēl cīnījās pret jūru, 14. janvarī mēs atradāmies pilnīg klajos okeana ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.
  Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nemo izdarīja interesantus siltuma pētījumus dažādos ūdens slāņos. Parastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diezgan sarežģītiesm instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļauties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīsa no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriskās strāvas aparati, kuru darbība pielāgota to metalu nevienādai elektrības caurlaidībai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienācīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kapteinis Nemo pats nolaidās okeana dziļumos tieši pārbaudīt temperaturu, un viņa termometrs, iegremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso siltuma gradu.
  Un tā «Nautils», piepildījis rezervuarus, ar savu slīpo plātņu palīdzību
  
  147
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment