Viena lapa - Post a comment

Esmu zem vieglas apaukstēšanās. Piemēram, teikt - es eju pa ceļu. Tas ir tik ierasti, sajūtu vajag izsist ar spēku kā brakanjeram, cik var. Teikt - Es exju pro cļehju. Tur ir daudz vairāk sajūtu. Es pieļauju, ka kādam tajā teikumā būtu jātiek galā ar sliktām sajūtām, bet tiklīdz tas ir izdarīts, cehļš ir pilns pārsteigumu un konfekšu. Forši tomēr, ka ir hipotētiskais lasītājs par kuru var runāt un kuru var izguldīt, sazāļot ar nātrēm un transā turēt iespundētu čīzs kotsedzhsā kār Alpus kalnhā augstzu uzbrsaukt Burvsu kalniklā mēs redzam sevi sazāļhodry mēs izejam ganībās atejā, mums sekoja tik ilgi cauri, paklausīgi nāca, tagad izritināsim bucherrsa paklājiņsu ar instrummzz vēl nebaidzās tad sniegsim mīlestību, ar to nekzz nebeidzas, mēns pulēts mēs izvilktonsis burelis mēs prasām valdniekam atcelt robežhas, jo kultūra mūs nonāvē - šobrīd viņa mani nonāvē uzspiežot notāciju, ka es ķēmojos, viņa saka, tev taču nav mani jāpārkāpj, tu visu vari atrast manī.