Viena lapa - Post a comment

gribētu teikt, ka uzrakstīšu, bet nevaru tā teikt šobrīd, jo tas būtu bezatbildīgi. lielākais šķērslis, ko pēdējā laikā esmu uzgājis ir, ka vislaik uzskatīju, ka lielāka apjoma vienotai rakstībai ir jānāk viegli un jāsagādā bauda, bet izskatās, ka ir sūri jāšansē un jābūt gatavam frustrācijai un neapmierinātībai, jāsaglabā neatlaidība. tā arī būs beigās, ka tas ir kā vālēt ar mocīti pa vagām (kāds sens motīvs). cibā esmu iemanījies atbrīvoties no spriedzes ar atslēgmezgliem, kas atbrīvo enerģiju un mierina trauksmi. tādējādi manā gadījumā protagonista sakarā ir jābūt kādam citam virsmērķim, un man par to ir sajūta. vienkārši joprojām ir pagrūti noticēt, ka ir sūri jākapā