 ģeniālās individuālās atziņas | Jan. 10th, 2010 @ 06:04 am  |
|---|
|
kāpju mākoņos pa visu, kas atstāts sniegā |
Saglabāju Maslova vajadzību piramīdu, lai ik pa laikam apskatītos un redzētu, ka kotlešu cepšana un sekss ir pašā apakšā un precēšanās ir pa vidu, bet pašā augšā ir pasūtīt visus nafig un darīt to, kas pašam patīk.
Jē, no slimības gultas atpakaļ darbā, ierakumos! Ja nedēļa jāpavada 4 sienās bez opcijas iet laukā, tad šodien uz darbu devos spriņģojot. Kaut arī šī man skaitījās slimības diena un varēju neiet.
Eh, labi, ka ir darbs!
Es nebūšu sabiedriski modificēta un dzīvošu saskaņā ar saviem veiksmīgajiem un neveiksmīgajiem lēmumiem.
Nevarēju aizmigt līdz pusčetriem, jo visu laiku likās, ka tieši šonakt kāds izlauzīs durvis un mani nošaus vai sadurs ar nazi. Man ienāca prātā, ka vajadzētu zem radiatora turēt kaut kādu dzelzs priekšmetu, ar kur pa tiem sist, kad dzirdēšu, kā lauž durvis.
Viņš divas nedēļas ir prom atvaļinājumā/studijās un viss ir forši, ja ne manas bailes no ielaušanās.
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/161153/1090) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mazeltov |
|---|
| Date: |
January 12th, 2010 - 12:09 pm |
|---|
|
|
Vēl viena piezīme
|
(Link) |
|
Gulēt aizgāju pēc vieniem, jo man vajadzēja pabeigt to Hellera "Āķis 22" (Heller Catch 22). Pirms tam, vakarā, kad gāju mājās, domāju, vai nosaukt dēlu par Joserianu būtu neprātīgi.
Man šķiet, ka varētu arī izlasīt vēlreiz, lai visu kārtīgi caur sevi izmaltu un saprastu, jo brīžiem aprakstītais bija tik ļoti, nezinu, ne gluži pārspīlēts un nereāls un ironiski smieklīgs, bet jebkurā gadījumā - ļoti aizķerošs un tāds, ka liekas, ka tu esi joku noķēris aiz astes, turi viņu cieši, bet pēc tam tomēr neesi pārliecināts, vai esi smējies kopā ar autoru par to pašu, par ko viņš.
Un es raudāju, kad Makvats ietriecās ar lidmašīnu klintī (tā bija sirdsapziņas pārmetumu izraisīta pašnāvība).
Riebjas vārds "našķis". N-A-Š-Ķ-I-S. Našķi varētu būt glaimi, ar kādiem apmainās sievietes sieviešu kolektīvos valsts iestādēs.
No našķu ēšanas radās kašķis.
Kaut man būtu vēl pieci kilogrami "Daugavas" jogurta krēma! Nujā. Man pie mājas tagad ir krutais "Daugava" zīmolveikals un tur ir viskas baigi kruts un garšīgs. Man jau galvenais - ka tik pašai nekas nav jātaisa. Vispār, gaidu, kad mans mīļais pārradīsies no trimdas un es atkal būšu mazais nepaklausīgais zaķītis, kurš sarijas pirms vakariņām čipsus un tādejādi "necienu viņa centienus virtuvē".
Gandrīz nopirku tos sarkanos zābaciņus, bet kaut kas tomēr nav. Kaut arī cena beidzot bija tiešām žīdiska, pa kādu man sirds it kā nesāp, tomēr kaut kas mūsu pilnīgai mīlestībai tomēr pietrūkst. Tā bija gandrīz mīlestība no pirmā acu skata, kurai nekad nebija lemts piepildīties. Tā laikam to varētu nosaukt.
Kad nākamreiz iedzeršu, man jāatceras izrunāt šo teikumu:
Prževaļska zirgu ved prom pa šaursliežu dzelzceļu apkapājot kokus.
Man patīk, kā es te rakstu.
|
|