| May 27th, 2023 |
|
lielais ilgvilnis uzvēlās tik stipri, ka nevarēja pamanīt, kā tas attīstījies par pūpēdi kur tu viņu vispār redzēji tas bija tik daudz ūdens matos sastīdzējis ielēja viņam arī kaperā vienu glāzi ūdens un tas bija papīra glāzes trūkums, ka neviens nemācēja uzvesties uz skatuves un tas daiļslidotājs, kurš bija atbraucis tūrē un bija sapelnījis naudu vasaras mājai un lauku īpašumam, kur aizbēgt no pilsētas drūzmas no pasaules apceļošanas un tūres sniedzot viņš kā teātra darbinieks bija nopelnījis naudu vasaras mājai un lauku īpašumam, kur ar ģimeni atrestaurēt īpašumu un iekopt zaļumus uz vasaru tas kļuva par viņa stimulu dzīvot, bet pārējā laikā braukāja pa pasauli spēlēja flautu uzstājās uz koncertflīģeļiem un braukāja ar mašīnām lidmašīnām vilcieniem viņiem patika viņa spēle bet viņam patika kvalificēts darbs un viņš bija mašīnu cilvēks viņš uzticējās mākslīgajam intelektam un viņam bija pašam sava bibliotēja un kafijas automāts viņš nēsāja filca cepuri un viņš bija drukns kā tieviņš un viņš bija sapratis no savas bibliotēkas ka kafija padara cilvēku par sagremojamu būtni un varēja patverties prāta perifērijā bet ja nostāda sevi pretim morālas dabas jautājumiem tad klasificētais darbs ir iegansts lai izrādītu savu perifēro redzi un viņš redzēja daudzas lietas, kas viņam patika šajā pasaulē tas kā domājot par lietām varēja iedziļināties pakistāniešu runas manierē un viņam patika zinātne tā atgādināja teatrālo pasauli un cilvēki taču pirka biļetes uz viņa izrādēm bet sieva strādāja veikalā un nesa mājās naudu un viņi savā lauku īpašumā ielika cirvi kokā viņiem jau bija kādi septiņpadsmit bērni daudzi jau patstāvīgi un viņi paši saviem spēkiem šajā pasaulē bija iekopuši lauciņu un viņiem bija vienpadsmit bērni kuri paši spēja smieties raudāt un padarīt šo pasauli par labāku vietu un par lociņiem viņiem bija prieks, ka tie katru pavasari auga un lietus lija un pasaule griezās un tā viņi nodzīvoja savu dzīvi lai dotu vietu citiem cilvēkiem dzīvot kuri ar savu bioloģisko procesu lieliski sastrādāja degvielu metorītiem. |
|
gatavs anniņ apsedzies uz terases pīles dzēra tasītes lietus tās pielija no jauna un no jauna varēja dzert no tasītēm asiņu kafiju un desu varēja ēst ar muti tajā bija zobi kas palīdzēja tasītēm klusēt tāpēc visi kas jelkad bija bijuši uz mazajiem šķīvīšiem zināja cik tur ir vietas drupačām un putraumu desas gariņiem un viņiem visiem rokās bija dekoratīvie cimdi nejau siltumam vai aizsardzībai pret saules iedarbību un arī degunā lietussargus viņi nebāza lai pasargātos no norkišņu dažādības bet gan lai pielaikotu saulesbrilles vietās, kur tas bija kategoriski aizliegts bija aizliegts iet uz baletu katedrālē bija aizliegts urinēt apstādījumos bet apstādījumus kopa organizētas grupas tās braukāja ar iekšdedzes dzinēju brillēm un kapāja zemi ar grābekļiem sita viens otram ar grābekļiem un skrāpēja acis ārā pienācējiem un piebraucējiem un visiem, kas gribēja viņiem atņemt kumosiņu zemes un uz sejas parādījās zemenes tās varēja vākt saujām un likt mutē, kas atradās zem soliņa, bet seja atradās saulē un zemenēm patika sauļoties ar saviem sarkanajiem vaigiem tās lieliski piestāvēja sejai un dažas zemenes arī varēja iekarināt ausīs un klausīties kā pa leternām tiek translēta klasiskā mūzika kāda uvertīra serenāde vai rokkoncerta kaverversija kā govīm patīk pie piena pieliet mazliet terakotas siera ar vigvamu stalažiņām tā brodskim patika dzert bušmili un viņš tik daudz piepīpēja savus rītus, ka pamosties varēja vienīgi caur dūmiem zem deguna turot bļodiņu kur nospiest tarakāniņus un viņu spārniņus sarullēt paklājiņā un izlikt uz balkona tur pēc tiem nāca baloži kā pēc pārtikas paciņām un piezilināja visus zilos dūmus, kas kāpa bēniņos un piezilināja visu gaisu ar tiem zilajiem dūmiem ka tie sariesās asarās un zāģītis skrējās ar vilcienu un gandrīz uzvarēja raundā un varbūt kādā stafetē bet tikai ne stafetē kur ar pinceti vajadzēja izļurcēt puņķīti un ietīt to pūķu spārniņos ko papīpēt kā kotlešu papīrīšus kas mazliet plankumaini no eļļas. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |