| August 28th, 2019 |
|
Nesteidzies, man būs ilgi jābeidz. |
|
intonācijas. pludmalē uzradās dzejnieks, kurš sarakstījis dzejoli un skaitījis krievu meitenei. pirmā rinda ir tāda "es tevi iemīlēju". kāda ir pēdējā rinda? nevar noskaitīt, paņem kladi taisās lasīt visu dzejoli, jo pēdējai rindai izrautai no konteksta neesot jēgas tur jau viņa nāk no jūras ilgi nenāca. izvelku no gustava meirinka golema grāmatzīmi pārlocītu rūtiņu lapu no abām pusēm aprakstītu ar ornamentu neko nevar sarakstīt nevar salasīt neko iemīļotā meitene ir sajūsmā šādi cilvēki starp mums staigā viņa saka dzejnieks apvainojas nu tad lai padomā kā iemest trīnīti kad tev bikses breiks in the middle dont forget es iestarpināju citātu no krosaut spēles lai tas varbūt kaut ko nozīmētu bet plankumi dzēšgumijas dzēstie dzērvju pāri sastinguši uz lapas tā ir elektrostatika tā ir vārdu spēle es tai neticu neticu valodas spējai atklāt to kā nav no gariem no tēviem no egariem un un egregoriem nāk sāpju stacija kura pret onkoloģiju attiecas kā pret zālēm vīrusa vālēm kaut kādām vilnas zeķēm uz klona un maize ar tačku ved drupaču lēverus izžaunu savu veļu uz vērmeles vai jūs būsiet tas dzirkstulis kurš iznāca krastā iznesa līdzības ikonas praksi svastikas zīmēja ledāju nekādas grēdas izsper joperis saslauki nedod man pavēles pavēsti saucas tas par tur tā nemākulība slēpjas bezspēcībā kakla zobos grauž virve audus brauc auto tā ir uzlika tas ir pagānisms tas ir parazītisms saēdis suns kodes sagrauzis graužas cērme caur kaklu caur miesu un vati caur audiem lēnām borējas dziļurbums skauž strutas rauj ārā ercenus tie ir bālie zēni kas atnāk ar aprocēm sacukurotām vatēm aizspiež ciet radarus o kāds pārākums skatītājs snauž pie žurku galdiņa skatītājs vemj klusu no pārbīļa tas taču ļermontovs iespēris sirdī dur āmuri dauza par daudz cik var vēl snaust celies raugs celies atrauga pacel savu kātu sirpi un āmuru salpetri satriec pret altāri izdur sev āmuru kanālu baseinu veinbergu vīnu salej uz pastmarkām klaustrofobs snauž pie paceltas klausules rosols uz bļodas uzcēlis vasaru jāj kā uz zirga ar cikla mēru ar māgu benzīna bāku rakstvedi iejūdzis raugās vai pātaga trāpīs tagad pa olām vai pinceti skaidrs ka trauksmīks šis laiks kad ir jāgaida gaidīt ir māksla dzert benzīnu āksti travestīts kundalīns grauzējs no nācejas baigi nu salaidis princesi gūstā paņēmis pielicis pie kameras salaulāts antresols markas tur glabājas donaldu parkas skauž man ka nenākas izslieties kā tā man tas nepalīdz es nespēju pieņemt palīdzību vienīgais fizikas likums kas darbojas lādzīgi ir kodīgās smaržas uz paciņas lineļļas godīgi pateikšu nenākas viegli šeit sēdēt un būt un lēnām pacelties pirkstgalos kas pienagloti pie acs tik raudzīgas režģi mij kangarus kalngalē pusaplis sarucis ietiepīgs nelaiž vairs burbuļus un mazāk paliek gadu kuros no sēklas aug olas aug ogas un ražības rādītājs roketo kaut vai saprast kādu plakanu paražu kaut vai ar kūli labības ietriekties licejā. |
|
patoss iegremdēja runasvīru vaskadrānā salēja virsū porcelāna izvilkumu un nolika plauktā tieši pretim portretam ar ausīm tas bija viņa pakaļdarinājums slavenajai mīklai ar cīsiņu tas bija kā ūdens plūdi no šī cilvēka mutes kurš noslīka pie izlietnes un aizgūtnēm smēla zeķē spēles manieres līdz viņa cikliskā struktūra bija palikusi par pēdējo izdēto olu pasaulē tas nostrādāja veicinoši un visas plikās pakaļas kas remdēja smadzenes bija vietā kur ledenes sūkā strutenes un kailgliemeži rausta aiz ūsām pienenes tās pašas rūsganās meitenes kas ar cēlmetāla diskiem bija šķērsojušas man ceļu un neļāva mētāt cūku lai gan es gribēju to svaidīt kā ūsainu pannu bez savas brēkas neiztika un cēlmetāla meičas aizlaida tālāk krūmos ķidāt kādu runātprasmi kas ar skaļiem saucieniem atstāja aiz sevis sliedes tik viegli izbraucamas tās nebija tādēļ ņēmu sev talkā binladenu un ar gaismas kūļiem apbruņojies nolinčoju vienu ķēniņu kurš bija uzsēdis zemniekam uz pleciem un saviem placiem platiem gorot visas tās pārkstis no plecu galiem visas tās pirkstu malas kas lika man spēlēt bēthovenu štrausu un puankarē planktonu cēlie dēsti caur četru alķīmiņu rokām izgājuši nonāca meža malā kur visa mīkla bija kā cauraudoša dzīsla kas tevi tur aiz būtības un kutina tavas utis tavas domās alūzijas speķi un krekliņu kurā tu iznāci utt. malā un tavās acīs atspoguļojās guļoši sīpoli sakrustotas bandroles un akāciju zieds kā vienojošais elements appreci mani ar zaldātu ar carieni ar kleopatru ar tomahauku ar sīpolu siteni ar sporta kompleksu ar klaunu brigādi ar varbūtības šķērmajiem zariem ar starmeti tu mani siti pa seju zvēli ar plakanu likteni ar raketi pa rokām zvēli pa atvērtu muti ar mēli laid mani vaļā man gribas čurāt manas zarnas runā par galma dakteri kurš pret savu gribu uz pirkstu galiem nesa smērīti kuras palīdzība bija neatsverama tajā izšķirošajā gadā kad smēde zaudēja savu ietekmi un zenītā pacēlās putna iegriba. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |