|
patoss iegremdēja runasvīru vaskadrānā salēja virsū porcelāna izvilkumu un nolika plauktā tieši pretim portretam ar ausīm tas bija viņa pakaļdarinājums slavenajai mīklai ar cīsiņu tas bija kā ūdens plūdi no šī cilvēka mutes kurš noslīka pie izlietnes un aizgūtnēm smēla zeķē spēles manieres līdz viņa cikliskā struktūra bija palikusi par pēdējo izdēto olu pasaulē tas nostrādāja veicinoši un visas plikās pakaļas kas remdēja smadzenes bija vietā kur ledenes sūkā strutenes un kailgliemeži rausta aiz ūsām pienenes tās pašas rūsganās meitenes kas ar cēlmetāla diskiem bija šķērsojušas man ceļu un neļāva mētāt cūku lai gan es gribēju to svaidīt kā ūsainu pannu bez savas brēkas neiztika un cēlmetāla meičas aizlaida tālāk krūmos ķidāt kādu runātprasmi kas ar skaļiem saucieniem atstāja aiz sevis sliedes tik viegli izbraucamas tās nebija tādēļ ņēmu sev talkā binladenu un ar gaismas kūļiem apbruņojies nolinčoju vienu ķēniņu kurš bija uzsēdis zemniekam uz pleciem un saviem placiem platiem gorot visas tās pārkstis no plecu galiem visas tās pirkstu malas kas lika man spēlēt bēthovenu štrausu un puankarē planktonu cēlie dēsti caur četru alķīmiņu rokām izgājuši nonāca meža malā kur visa mīkla bija kā cauraudoša dzīsla kas tevi tur aiz būtības un kutina tavas utis tavas domās alūzijas speķi un krekliņu kurā tu iznāci utt. malā un tavās acīs atspoguļojās guļoši sīpoli sakrustotas bandroles un akāciju zieds kā vienojošais elements appreci mani ar zaldātu ar carieni ar kleopatru ar tomahauku ar sīpolu siteni ar sporta kompleksu ar klaunu brigādi ar varbūtības šķērmajiem zariem ar starmeti tu mani siti pa seju zvēli ar plakanu likteni ar raketi pa rokām zvēli pa atvērtu muti ar mēli laid mani vaļā man gribas čurāt manas zarnas runā par galma dakteri kurš pret savu gribu uz pirkstu galiem nesa smērīti kuras palīdzība bija neatsverama tajā izšķirošajā gadā kad smēde zaudēja savu ietekmi un zenītā pacēlās putna iegriba. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
