| March 20th, 2017 |
|
Ilgviļņu karagūsteknis iesūc sevī visu sarecējušo kaklu ar darvu notecējušo apmetumu kas pasargā un slēpj un kas ir mans ābols drukno tautu tarbu audu kamēr sēdēj cietumā un tad ārā nācis savas iekšas meklēt sācis iecietīgus budapeštus kājām apstaigāt un nācis cerībā ka valsts kas kaunu nepazina vakar sagrauta ar orku cilti uzliks gredzenu uz pirksta pavalstnieks tu seko rīkstēm dzīvo oderē un nedrošības mīkstē jau gabaliņš nogājies jau saule stāv svecē bet mēs tikai rētās un rēbusos gaudojam plecā pakārtā sudraba vārdnīcā minēts atpalicēju skorsēzes likums padsmit grādos aukstā tveicē viduvējība pa desu lenti matus plecā aunu kājas bižutēros rokudzelžos tiltam pāri tankam nesa desmaizīti pabaroti zirgi klusē jaunā klase tusē bebri mežā zāģē šuvajevu. |
|
raveidīgais iespiestuves tēvs vienmēr ir mērījis priekšmetu attālumu no sevis uz visām pusēm izstaro siltums un mīlestība un viņš griežas apkārt kā smaržas un es viņa tēva bildē saskatu antikvārus vaibstus tieši pie šī blaumaņa ielas nama peļķē stāvēja piltuve, kuras dīkās sienas bija mūsos radījušas skumjas un jā šeit tad arī izveidojās mūsu varoņa mīlestība uz māti un mēs nesām visas tās rūpes kas mātēm karā bija jāpārdzīvo, kad viņu dēli gāja bojā bet paši bojā ejošie dēli paspēja iztirzāt savus uzbudinātos nervus un būsim godīgi borouzs teiktu, ka pakarot vīrieti viņam saceļas bet tas jau atkal izjauc akronīmās ģimenes sintaksi, ja viens pret kultūru vērsts vārsts ir zvēra vārdā nodēvējis sevi par apsmieklu bet tai pat laikā gvelž niekus pa radio un tv tad mēs viņam varam iemarinēt pa ģīmi ar plēksni taisnās vitrāžas un viņš mums pieškils ar kramu smēķējamo pīpi un darīs to līdz daktils paliks tik plakans kā bebra aste un mēs tad ar gurķiem burkās pie viņa nāksim un viņš mums smīnēs lūpas lai mēs kā kastroļos nomuļļāti drāšu papīrēni lidinātos verandās un aizmirstās palīgtelpās, lai gan mums vienmēr ir centrs pie kā pieturēties tomēr severētās saitēs varētu arī būt pa kādam burbuļu papīram un elementāram katlam vienmēr ir atmiņa par alumīniju un viņa brāli balto aproci kas tālajos kara gados piedāvāja mums servīzi no difūzā metāla bet blakus mājā ēda no porcelāna un izšuva sedziņas un tas bija viņu panākumus nevis molotovs. |
|
Ziema spēlē kontrabasu zudē savu svarīgo ērgļa svaru satvaru bēdīgumu izmisumu slimību un nāvi bet līdz tam vēl ciešanas pazemojums un sabrukums tādu rīgu mums savos darbos tēlojis naidžels marsels kurš latviešu literatūrā ienācis ar savu jaunāko darbu "pēc kalves", kurā attēlotais pulkvežleitnants lentītis ir izsmalcināts bokseris kurš ar nenogurstošu darbasparu izjaucis diegu spolīti skatās spogulī un nespēj tajā ieraudzīt pirkstu kauliņus kas te pavīd te pazūd uz ūdens virsmas kas stihiskā nemierā drēgnā laikā priecē autosacīkšu skatītājus uz retinas ekrāniem tālu pāri sniegotajām virsotnēm un gobelēnu paliekām. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |