Viena lapa - Post a comment

raveidīgais iespiestuves tēvs vienmēr ir mērījis priekšmetu attālumu no sevis uz visām pusēm izstaro siltums un mīlestība un viņš griežas apkārt kā smaržas un es viņa tēva bildē saskatu antikvārus vaibstus tieši pie šī blaumaņa ielas nama peļķē stāvēja piltuve, kuras dīkās sienas bija mūsos radījušas skumjas un jā šeit tad arī izveidojās mūsu varoņa mīlestība uz māti un mēs nesām visas tās rūpes kas mātēm karā bija jāpārdzīvo, kad viņu dēli gāja bojā bet paši bojā ejošie dēli paspēja iztirzāt savus uzbudinātos nervus un būsim godīgi borouzs teiktu, ka pakarot vīrieti viņam saceļas bet tas jau atkal izjauc akronīmās ģimenes sintaksi, ja viens pret kultūru vērsts vārsts ir zvēra vārdā nodēvējis sevi par apsmieklu bet tai pat laikā gvelž niekus pa radio un tv tad mēs viņam varam iemarinēt pa ģīmi ar plēksni taisnās vitrāžas un viņš mums pieškils ar kramu smēķējamo pīpi un darīs to līdz daktils paliks tik plakans kā bebra aste un mēs tad ar gurķiem burkās pie viņa nāksim un viņš mums smīnēs lūpas lai mēs kā kastroļos nomuļļāti drāšu papīrēni lidinātos verandās un aizmirstās palīgtelpās, lai gan mums vienmēr ir centrs pie kā pieturēties tomēr severētās saitēs varētu arī būt pa kādam burbuļu papīram un elementāram katlam vienmēr ir atmiņa par alumīniju un viņa brāli balto aproci kas tālajos kara gados piedāvāja mums servīzi no difūzā metāla bet blakus mājā ēda no porcelāna un izšuva sedziņas un tas bija viņu panākumus nevis molotovs.