|
brīdis klusuma skaistisaulaini nes brilles lapas un vējš no elektriskā diskžokeja plūdiem izstīdzējis tiešā vērienīgumā (visas šīs tukšās formas, kad saldējums ir sapelējis, saskābis, formā vai skapī, kad tu esi cinkots trauks vai arī vara bļoda, kad balodis ir tavs zods un es tev saku šīfera zvejniek, ka nekas nebija nekas nebūs un nekā nav tajā vietā, kur aug krūms uz tulznas bāzēts karagūsteknis viņš ir stalts, viņš izmanto mājsaimniecības elektroiekārtas, bet industriālā nozare, industrijas galamērķis, visa rūpniecība lielos mērogos paraugās pa logiem un viens pīkstiens no centrāles, viss ir parabolizēts, es viņam teicu par iekuru, un viņš man teica pretī, steidzās savā lēnajā gaitā panākt tramvaju, jo tas bija zem sliedēm, es viņam teicu, ka vēju nenoķert, bet viņš drāzās savā lēnajā gaitā un nonāca zem sliedēm, zem kapilāriem, kur cilvēki nekrīt uz augšu, bet arī nepērk pienu, cilvēki tur vienkārši guļ tankā un viņiem pil sviedri, tā bija imagināri sensorā ala, kurā viņš piespiedies ar pieri cieši turēja manu roku, es paklausījos pulkstenī un mūsu rokas bija mūžības elpa, kas nepieviļ pie kvadricikla sāniem mums bija sainis ar burtnīcām un blakusvāģī kancelejas preces, mēs bijām kā draugi un mūsu rudens zivju krāsā mums lēja pāri stāvu gaismu, mēs bijām gandrīz kā draugi, tikai pats pēdējais no mūsu teikumiem varēja mūs glābt un tas bija šāds. |
|
es neredzu runu, strutas un punu, es redzu rasu, paunas un klusumu, tu raksti prieku, asaras un kaunu, es rakstu lasīto, presīti un stigmatu. tu jau tā esi pārāks par mani, bet vēl ar dzerokli pāri skaustam tu izskaties skaisti. mēs pieplokam pie aparāta un sienas tam nepazīst kauna, tas taču ir birzgaļu juris, tas ir tas pats dievs, kurš mums deva dzert ūdeni no savas tints plunkšķa un tagad mēs esam karadienestā par šproti un bunti ābolu, lai arī tas nav drošs lēmums, mēs no savas puses varam apgalvot, bet to nedarām, jo mums ir traumatisks kauns, kurš ir rezignēts vasaras mēnešos, bet plosa dabu visu pārējo laiku, kurā resnie gaļi kā oglēm piestāv mūsu krāsas, tā arī mēs ar ozolu raugāmies staipīgos gruvešos pāri visām mājām vis-a-vis kā pūpolu svētdiena velk uz raudienu tā arī mēs paliekam ar galiem ūdenī, lai rautu kas raudams, mēs esam labi un mūsu prieks ir stingrāks par rietumu saules pūpēžu radīto jūru, kurā ir miegs, saulains laiks un klaipēda, tas tā, prieka |
|
|