|
es neredzu runu, strutas un punu, es redzu rasu, paunas un klusumu, tu raksti prieku, asaras un kaunu, es rakstu lasīto, presīti un stigmatu. tu jau tā esi pārāks par mani, bet vēl ar dzerokli pāri skaustam tu izskaties skaisti. mēs pieplokam pie aparāta un sienas tam nepazīst kauna, tas taču ir birzgaļu juris, tas ir tas pats dievs, kurš mums deva dzert ūdeni no savas tints plunkšķa un tagad mēs esam karadienestā par šproti un bunti ābolu, lai arī tas nav drošs lēmums, mēs no savas puses varam apgalvot, bet to nedarām, jo mums ir traumatisks kauns, kurš ir rezignēts vasaras mēnešos, bet plosa dabu visu pārējo laiku, kurā resnie gaļi kā oglēm piestāv mūsu krāsas, tā arī mēs ar ozolu raugāmies staipīgos gruvešos pāri visām mājām vis-a-vis kā pūpolu svētdiena velk uz raudienu tā arī mēs paliekam ar galiem ūdenī, lai rautu kas raudams, mēs esam labi un mūsu prieks ir stingrāks par rietumu saules pūpēžu radīto jūru, kurā ir miegs, saulains laiks un klaipēda, tas tā, prieka |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
