|
Man galva plīst pušu no cieņas. |
|
Nu ko, sušķīši, pātarus salasījāt? Jūs jau, protams, saprotat, ka es noklusēju. Es nesaprotu, kā tāda tēja var dzīvot mani nelasot, ja tā padomājot esmu viens no lielākajiem mūsdienu literatūras notikumiem. Pats es lasu zobus griezdams, bet jātēlo taču neieinteresētība un nedrīkst zaudēt augstā zirga seju, jo tad taču nāktos paskatīties uz sevi, bet es jau esmu atskatījies uz sienu. |
|
Un dieva vārdā uzdāviniet kāds simamuram ādu vai vismaz tullamore dew. |
|
Man taču par jums visiem jāaizbilst. |
|
Iekāpis vilcienā, kas traucas. Vai tas reiz beigsies, vai norims? Ko var sagaidīt? Vai samierināšanu? Dārzenīši ausās no redīsiem līdz pat lapiņām. Ir jau redzēts, ka pats sevi šausta. Smags skats. Gandrīz vai jādod nosaukums kā planētai kā burtu un ciparu kombinācija, jo Eiropai jau ir bize. Un tā ir mohamedāne ar kņopi ar safrizētu kamieli un levitējošu piramīdas jumtu, bet apakšā mazs susuriņš vai spēs noturēt spriedzi ar visiem tiem autoostas motoriem atnākošiem un aizejošiem. |
|
Mani tas ugunsgrēka drauds smacē kopš bērnības. Ko Mārtiņš Freimanis par to zināja, staigājot ar Rihardu pie siksniņas? Draudi un esības uguns. Manas sienas tādas jutīgas, prasa, kā dārzenīši prettām izturēsies. Labi izturēsies, ierīvēs ar rutku un bieti. Tas taču nav traģiski, ja tevi sakauj kā literātu. Savādāk, ja esi muļķītis uz lauku ceļa. Tad ir pēcpadomju laiks un visām pilsētas mājām sāp. |
|
Atstāju krāsni kurēties un atbraucu uz staciju. Es ceru, ka šis nav kaut kādsfeisbuka ieraksts kā seriālā Melnais Jēzus, kad čatiņā salamājas un tad dabon pļauku un vislaik sēž telefonā. Es tomēr pretendēju uz literatūru, savādāk taču es sevi ierobežotu. Turklāt rakstīt telefonā nav nemaz tik slikti, cilvēks vismaz ar kaut ko nodarbojas, nevis betonē vislaik savu pokerseju, tā jau var sākt lobīties. Nu, lūk, ziņoju no frontieriem. |
|
Divi stacijā gaidītāji neizslēdz motoru. Laikam kaut kādi pagaidu varianti. Turklāt viens spīd gaismas uz mani. Jāiet apgulties uz kapota, lai nav nelietderīgi izmantoti resursi. Kā tad, es labāk klausīšos klasisko radio un ēdīšu linsēklas. |
|
Nezinu, kādi jums tur pārmetumi ir pamatā. |
|
Rīt brauksim uz Limbažiem un tad nopirksim ēdmaņu. |
|
Lilililililimbažu papasu nodaļā. |
|
Tas, protams, nav nekas īpašs. Pasakiet kāds viņam, ka mēs viņu mīlam. |
|
Pamatā es nosodu smēķēšanu, bet atbalstu gulēšanu. Beigās smēķētāji lādēsies uz tiem, kas viņus visvairāk mīl. |
|
Manly man with body like a soul. |
|
Vecā labā līnija - doctor's orders no more disorders. |
|
Ja nekas ir visa negācija, tad man mutē ir šokolādes sviests. Tas ir kā teikt riekstā (red. piez. in a nutshell), ka tagadjāizdomā haizivij galva un ka muskuļi ir skeleta draugi vai arī draud kriminālatbildība jeb tiesiskā tautsaimniecība ir piranju lauciņš, kamēr viensēta, kurā Ilmārs gūst bēgļu baudu, protams, zemiskums ir nosodāms, betkā to vislabāk izdarīt, ir likt saprast zemiķim savu zemīgumu un dot puskaraļvalsti līdzi, kurā viņš var attīstīt cilvēku jeb laiks, nauda, piepūle, tāpēc jau tas intelektuālais humānisms irtāds izstiepts jēdziens un brīžiem nepateicīgs, jo jāatstāj subjektam brīvās izvēles, kamēr viņš ap sevi rotējot visumā saskata atspulgus, nu, kad viņa paša psihe neatstāj viņam izvēles. Tādā ziņā šleseram palīdzētu alkoholisms, jo tadiekšējo raustīšanu rezultātā viņš sevi feisotu, nevis skraidītu vienoersoniski kā vienousējs spogulis, domājot, ka ir neredzams. |
|
Ak, vecais Ingmārs, visu saprotošais un raudošais. |
|
Lai rakstītu kā es, ir jābūt gaišreģim. |
|
|