|
ārā saulains laiks, pulkstens ir deviņi. es sēžu savā krēslā un rokas likt uz atzveltņa vai citas nenozīmīgas problēmas. man krāsnī cepjas maize, tāpēc es tikai desmit minūtes maksimums no vietas rakstīšu, patiesībā es rakstīšu līdz trīs minūtes pāri, nē piecas pāri un tad es iešu skatīties kā ūdens uzvārījies un kā maizes uzcepušas, ceru ka nebūs par vēlu. šorīt iedomājos, ka dzert šņabi varētu būt normāls risinājums pret sabiedrības stresu, bet šodienu sākšu ar to, ka nopirkšu saulespuķes un iešu sev meklēt maku, es sapnī redzēju, ka man vajag lielu maku ar greznojumiem tādu es iešu pamēģināšu atrast, bet vispār vislabāk to būtu darīt sestdien vai svētdien kad ir tirgus diena, bet šodien es to varētu darīt tīri tādēļ, ka iedomājos, bet vakar tik noguris pēc darba biju ka tos kādus desmit kilometrus no darba uz mājām nogāju ar kājām negribējās stāvēt pieturā un gaidīt autobusu, turklāt man biļetei bija beigusies nauda, kas man neizlēma pārāk daudz iespēju viena otra bija aiziet līdz stacijai uz pretējo pusi bet tur būtu pavisam cita atmosfēra un nekādās atmosfēriskajās frontēs es ielaisties negribēju tāpēc vien soļoju un boļoju. tagad ieva ies uz darbu, kaut jau nebūtu jāiet, kā kaimiņiem jāraud un jāsaka, ak es tik daudz strādāju un tad žēloties boifrendam ka nogurums boifrends tikai kluss tup un uzklausa, bet tad kaimiņi nokaunās no kaimiņiem un sāk jau bubināt kamēr es grabinos pa krāsni viņiem jau izmainās noskaņojums kas es tāds par plāceni ka mani neskar nebēdas. ko vēl pastāstīt divas minūtes nē trīs kamēr es cepšu maizi ieva iet vilkt mugurā jaku, bet man divām minūtēm jāiet cept maizi, kad es krēslā nošķaudos mandolīna pie krēsla ieskanās ar stīgām tā balalaika, kam zem stīgām pabāzta zivs un es sēžu halātā un vilnas zeķēs man vajag izšņaukt degunu.
tēja uzvārīta un maize šķīvī, ieva pavadīta. šorīt tāds saraustīts rīts. rīts rītā parīts vakardienā bet šodiena tagadnē cik vienkārši un eleganti visi saliki pa plauktiem, bet kā jūtas milēnija vakardienas trešajā sekundē varēs uzzināt tikai īpaši viņu par to izjautājot un vai tad vispār var kā nebūt dziļi aizsapņoties, ja viss, kas ir liels, ir spogulis priekšā. man vispār tagad nav daudz laika, man jāapēd brokastis, bet pagaidām lai padziest tēja, jo cigareti pīpēt uz tukšas dūšas tomēr nav labi tā pat kā nav labi spļaut uz pieminekli baložu barons var sadusmoties un ar spieķiem uzbrukt sadurt audeklu un padarīt acis sarkanas, bet es esmu porno rakstnieks man vakar tā gribēja iegalvot, šorīt es pamodos ar šņabja pudeli galvā, uzliku to galdā bet galvā uzvilku naktsmītnes mici, rokās zeķes bet kājās apavus uz plikas kājas un tāds vienos strīpainos šortos izgāju uz dzelzceļa pārvada un ņēmos okšķerēt kas orgkomitejai par mani ir zināms, ko lēmuši un ko sprieduši, vai nav kaut ko noklusējuši ziņojumā par tautsaimniecības attīstību vai visas govis izslauktas un vai visiem kumeļiem mati saķemmēti, bet mēs ar brašo taškentas taksistu marksistu maksu moricu bijām izkāpuši pie leļļu teātra uzvilkt pa rātnam dūmam, kad pretējās mājas logā iedegās gaisma un tajā parādījās enģelim līdzīga būtne ar motorzāģi un tērauda lāpstu izcēla no skapja cinka zārku un ielika tajā šīsdienas filatēlistu krustojuma paciņu mintolu, lai gan pats nekad nevarēja būt drošs, ka pa dubļiem tālu tiksi, viens bija neatsverams fakts, ka ik katra marka un uz tās attēlotā paciņa cigarešu var novest pie respiratorām problēmām, jo ko prāts ar pūliņu spēku var tikt pāri, to ķermenis savā stūrgalvīgajā birokrātijā var tikai saasināt simptomus. labu apetīti, brokastis. |
|
apgriesties pūpēdī nav viegli, ja visam pāri ir pārmests zils tīkls, zilajam tīklam skandināvijas dabā ir divas nozīmes un to pārvarēšana var izvērsties par pantmēru. es rakstīšu par purgatoru, par to, kā cilvēks kaunas no savas seksualitātes, ja padomā, tad sekss ir labākais līdzeklis pret sabiedrību, bet kaut kā manī ir nonākusi kauna sajūta un kaut kāds nekonkrēts fils kā nekrofils lai tikai paslēptu šņabja pudeli gan izdzerto gan tukšo gan pilno lai tikai radinieki nepamana, jo tikai viens zils zīles stumbrs mums ir likvidēt iespējams. es protams tagad rakstu divdesmit minūtes, lai gan man neviens to nelūdza turklāt es jau šodien vienu uzrakstīju un vispār ierakstam vajadzētu sākties sakarīgāk kā vakar, bet tagad es vienkārši meklēju tematus ir mazliet karsti un kas man lika novilkt bikses uz skatuves kas man lika sevi raustīt porno rakstniekam nepieklājas pārlieku sevi kritizēt vispār porno rakstnieks ir prozaisks liberālis un miegs viņam nepieder. es skatījos, kā krita lāses no loga un lāsēs viss ir ar kājām gaisā it kā gaiss kristu no gaisa lai pastāstītu ka augšā viss ir ar kājām gaisā ja skatās no šejienes, bet tur viss ir normāli tas arī ir pirmais solis lai saprastu savādāko un ko es vispār gribēju teikt, ka vienīgais atrisinājums ir bezmaksas enerģija un visu īpašumu sadalīt katram lai katram ir kur dzīvot un nav jāpērk dzīvoklis jo jau ir pietiekami sacelts bet kā ar pārprodukciju kur likt visus jaundzimušos un kā ar ēdienu ēdiena ražošanai vajadzētu būt valsts rokās un tai vienkārši vajadzētu nodrošināt elementārus lieldienu stāstus un lai visiem pieved ēdienu pie durvīm to darītu brīvprātīgie bet tie kas strādāt negribētu varētu nestradāt un tikai nodarbotos ar gaisa piļu celšanu līdz saprastu, ka tas nekur neved un sāktu darīt kaut ko realitātei atbilstošāku bet tas būtu samērā ierobežots, jo cik tad var raustīt to realitāti varbūt to vajadzētu atstāt mierā un lai vispār viss ir normāli lai nav jāuztraucas, tāpēc ka tās darba attiecības kas šobrīd valda ir diezgan ķēmīgas vai nu tu izliecies vai arī sevi piemāni tik tālu ka jau pats nesaproti melo vai saki patiesību bet tas .01 procents kas ir nonācis pie slēdziena kas tieši ir jādara var arī darīt un viņiem neviens līdzi neskries ir jāpārtrauc rūpnieciskā ražošana un jāpāriet uz dabiskiem izejmateriāliem nevienam pa pasauli apkārt nav jāskrien, ja grib ceļot lai ņem telti un lai iet ar kājām vai brauc ar velosipēdu vai kaut kādu mobīli kas nelaiž gāzes ārā bet prauc uz kakām vai kā un ir jābeidz tā korporatīvā presēšana uz smadzenēm man jau drīz izstrādāsies ulcers no tā visa bezjēdzīgā trādirīža, kas te apkārt notiek es jau nevaru izturēt tās cilvēku masas kuru kustībai nav nekāas jēgas. man pat negribas rakstīt jo es esmu nonācis pie reāla risinājuma un tālāj jau tikai ir implementācija bet varbūt tad varētu pieturēties pie tā, ka es skatos uz pasauli kā tādu kādai tai vajadzētu būt un kritizēju to tur kur tā nav tāda vai kur centieni tiek vērsti citā virzienā un jau gribas ieņirgt par visu ko bet man jau vairs nekas nešķiet smieklīgs visu var saprast pieņemt un pierast, bet ja gribas kaut ko pakritizēt tad vajag esošo attiecināt uz ideālo un varēs redzēt kur piesieties jo piesieties jau gribas jo ko gan citu darīt ja ne piesieties man piemēram neko negribas darīt es varu mierīgi nogulēt visu dienu gultā un miers ārā tagad vējš pūš bet pirmīt lija lietus un es domāju ka pa lietu jau nu gan es neiešu nekur turklāt pēdējo reizi kad es gāju piecus kilometrus uz ēdnīcu un nācu atpakaļ ar 750 ml corona pudeli un tad sēdēju uz salauzta soliņa tas bija diezgan depresīvi jo man vislabāk patīk gulēt bet ja neguļ mājās tad ir jābūt piedzērušamies, jo ko vispār tur skatīties uz tiem pamatelementiem uz tiem cilvēku nominālstāvokļiem visi taču zina kādu informāciju izplata un kas ir neitrālais stāvoklis tad cik var skatīties uz nominālvērtībām man jau galva griežas no tā vien gribas visu realitāti kā ūdens bļodu sakustināt lai visām mājām putniņi no jumtiem izlido lai kaut kas iekustas jo es evaru šito izturēt kaut kāds konvejieris pa kuru iet cilvēki brauc ar riteņiem izvairās no šķēršļiem paskatās padomā kaut ko un turpina kustētēs aizbrauc mājās paēd padomā paguļ parada kaut ko paceļ sabiedrību un paceļ savu bērnu iespējas labāk iepazīt pasauli labāk saprast ka visērtāk ir būt nomenklatūrai neeksistēt bet pastāvēt spoku pasaulē bet uz ārpusi vērst tīrāko prāta kritiku būt draudzīgam un racionālam saprast, ka no tevis citiem vajaga to, ko tev vajaga no citiem un atbilstoši ēst ķiplokus jo negribas būt vampīram kas vairāk ņem un mazāk dod jo morāles princips un pamatpostulāts ne vienmēr ir pretrunā ar ētikas kodeksu ko mēs nēsājam savās šūnās mēs esam ieslodzītie mums būtu miljards reižu jāizlaužas no cietuma lai mēs būtu izlauzušies no vienas savas šūnas bet tās ir tik blīvi viena pie otras ka izlaužoties no vienas nonākam nākamajā un ārpus ķermeņa sākas gaisa šūnas, kas ir viss pasaules piesātinājums, tad kur tad ir robeža starp to ko var iedomāties un realitāti es savās fantāzijās jau esmu apēdis zirgu izkalis zobenu un pakāris kokā pūķa ādu un tad domāju kur dabūt kompresoru lai to visu varētu piepūst kā lielu matraci gribas vienkārši gulēt baseinā un kustēties viļņos ak kalifornija es nevaru izturēt šo attēlojumu man vajaga palīglīdzekļus man vajag lai manā vietā meditē uzticams mūks lai viņš man ar savu garīgo vibrāciju tīra netīrumus no nagiem lai es varu būt kā kungs tas ķēniņs un nesaņemt sodu par zaimošanu jo es gribu uzsākt jaunu daudzstāvu māju projektu šajā realitātē es gribu apbūvēt šūnas kā civilizācijas kartē kur nācijas sacenšas par to, kam sanāks vislabākais zaims, jo Cits ir izlepis visa tā vārdā, ko rausta uz dažādām pusēm kāpēc cilvēki nevar vienoties, kāpēc vieni tik ļoti kaut ko uzskata, ka viņiem nav pieņemams citu pārliecības līmenis diplomātija izlikšanās ka viss ir kārtībā līdz kādam izdevīgākam brīdim vai arī kad mānija pārņem prātu kad psihoze ir izlauzusies no pacientu uzraudzības. garie vājie tiek kultivēti kā patēriņa prece kā personāži kuru vērošana ir savdabīga izklaide. padome viņiem sadala pasaules uztveres un tajās viņiem jādzīvo viņi tur neko nevar padarīt tāpēc arī viņi ēd termometrus jo citas iespējas vienkārši nav viņi ir iekodēti saprogrammēti un palaisti pa sistēmu dancot kā arbaleti ar atvilktu bultu un kad tā izšaus viņi būs parādījuši savu gatavību iestāties lopu vagonos un prom no civilizētās svētās zemes un vaildernesu kur izklaide ir zīļu kritiens un gārņa lāpstu vēziens tur tad viņi var veikt savu mūža nogales izšķirošo darbu un sadalījuši sevi pa šķirošanas centriem ieiet tajā brēkuļu pasaulē kur racionālisti nejaudā iet tāpēc audzē tādas mušmirsēnes, kuras pēc noteiktu ciklu iziešanas inevitabli nonāks viņu redzes lokā kur tos analizēs un preparēs lai redzētu visus viņu spertos soļu un gūtu seku analīzes ko glabāt skapjos kā lietiskos pierādījumus turpmākā programnodrošinājuma izstrādē kamēr izcilības līmeis būs tik augsts, ka būs palicis tikai viens visgalvenais. |
|
|
