| December 3rd, 2012 |
|
kāda dižena paškritika kāds cēlums un lepnums. liepas lampu dauza, leijerkaste spēlē valsi. diferencēt vārdus un masta galā uzcelt uguni. nekas nedarbojas, darbojas attālināti pastarpināti nedarbojas šeit bet no tā kur darbojas mazs apmierinājums. mazs tādā ziņā ka izstiepts pa visu garumu kas mūs šķir man pienāk tikai formāla atskaite par galvenajiem satura punktiem. siksnas savelk stiprāk siksnas var demobilizēt ķermeni var to astāt krūmājā vai tuksnesī vārnas lasa grāmatas un nes ber vārnēniem knābī zupu zilbes.
3. decembris 2004.
Londona. |
|
bērnišķīgas klauves, nav lauvas, nav suņa rotaļlietas, bet ir kauli. kā paģiru patvērums kā mmm.. zintnieku kaliguls. es visas durvis atstāj vaļā es pa vārtiem ar skvota ēzeli izjāju vīna lauki saule svelme putekļainais ceļš un peļķe kurā redzams stāda gals vai tā puķe vai tas bērns pacelt paskatīties riklē tur jau skraida skudru pulki tāds kā apostīts tas jātnieks tāds kā apokaliptisks tā stāstījums. visiem rīklē divi pirksti visi svilpj ar elpvadu es tik viens uz pola sēžu ēdu saldējumu krēsla. izzvejošu somā ir man tur viens tāds iekārts kad to atver vāciņš čīkst un no tā izbirst kadiķu krelles gulbju spīdīgām acīm un zobu emaljas aktivizēta ogle es tagad redzu tumsā un tas ir čemurs ko es redzu tas slaids un drukns vienlais divlaiks trīslatnieka krāsa sasperiet ar kājām piesitiet ar papēdi un guli visi rauši sen jau spilvendrānā slapina.
3. decembris, 2004.
Londona |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |