|
Your mother is naked and breastfed. |
|
Formalīna kundziņš vairākus gadus daudzos resursos vāra dažādus rakursus un pēkšņi laika gaitā iesprauž grāmatzīmi - izgājis, jo kādreiz es tāpat izietu. |
|
Blend in son be whatever to your heart with no motion. |
|
Kādu es maģiju izmantoju pret nēģeriem? Jūs būsiet pazīstami ar augli saldais tamarīns. Viņam iekšā ir brūni, zolīdi mūra kauliņi, man tādi ir pilna kabata. Kad nēģeris nāk, es viņam to metu ceļā. Bet tās ir vecas ziņas, tāpēc varu jums tās pastāstīt. Un nevajadzētu gribēt man ieskaidrot, kādā nozīmē es lietoju nēģeri. Man viņi patīk garšīgi kraukšķīgi ar finanšu smaku. |
|
Šodien uzliku savas pirmās aproču pogas mother of pearl. |
| Raudāšanas evolucionārā funkcija | 02:34 pm |
|---|
|
Sākšu ar izvilkumu no sevis. Funkcija pieder rūpnīcai. Raud tieši par to, jo raudāšana nav viss. Ar raudāšanu mēs stāvam pie dieva rūpnīcas, jo mums beidzās kukulītis. Savādāk nestāvētu? Mums patīk pastāvēt, jo tas ir neizbēgami. Par šo patiku arī raudam. Vēl kaut kas? Mēs atnesam kukulīti mājās un nogriežam desas šķēli. Ēst savu kastrāciju ir šķebinoši, bet kristāla ūdens uz virtuves galda ir amputātu klīniskā profesija. Kad es sterilizēju savus instrumentus, es simboliski novelku čūskai ādu, tagad es uz jums varu ietekmēties tīri.
Dramatisms ir vajadzīgs fotosintēzes pētīšanai, jo mēs galu galā dzīvojam pēcampu(kā ape)tācijas laikā, bet tieši postmodernisms mums ir atņēmis strukturālisma jēgu, tāpēc mums ir vajadzīgs dekonstrukcionisms, lai mēs ar to atrunātos no dekonstrukcijas veikšanas. Šeit notiek pirmā nopietnā dalīšanās - cilvēkos, kas ir un kas nav veikuši dekonstrukciju. Šeit pat neveikušais pēkšņi ir cilvēks, tāds kā līdzvērtīgs brālis, tikai tāds, kas ir saglabājis savu naivitāti, tādēļ skatāms ar dievu uz pusēm.
Eksistenciālisms ir pēdējā robeža, kas mūs šķir no dabas. Es, piemēram, gribētu ieaugt augos, cauraugt tos, kā tie cauraug mūsu mirušās atliekas. Man patīk augi manos kaulos. Tas ir, it kā manī būtu iešūta pretlikumības ambula, kas piegādā visas pretlikumības zāles, lai es varētu mierīgu prātu ievērot likumu. Es tātad esmu slimnīcā, esmu savā domāšanā nošķirts no citiem, sāpes manas domas koncentrē uz sevi. Pie šādas izdevības parunāsim aci pret aci. Tu negribi ar mani saplūst. Tāpēc arī raudi. |
|
Viņš dievu lieto ar mazo burtu. Es tavu mammu lietoju ar lielo burtu. |
|
Par vecākiem sorry bunch of people.
- bet viņi tevi mīlēja!
- jā, bet viņiem nebija izvēles. |
|
Tādā veidā tiek uzražots žēlums. Vai mans pienākums ir just pret vecākiem žēlumu? Es varu, ja tas ir tas, ko viņi gribēja, padarot mani par mīlestības objektu. Galu galā vecāku mīlestība mūs saista ar pasauli. Bet mana dzimta ir tikai dažus gadsimtus veca. Ko tad man senos romiešus uzskatīt par mērkaķiem? To, protams, gribētu panākt senie grieķi. Bet kas ātrāk skrien - gazele vai zaķis? Tas kurš skrien lēnāk bez mana prāta. Zaķis varbūt nebija veiksmīgs piemērs, jo grieķis viņu labprāt redzētu uz sava galda, bet romieši lieto saindētas bultas. Tādēļ grieķis ir vīrietis, bet romietis sieviete. Mīlestība ir dieviete, un mēs viņu mīlam. |
|
Bailes ir elpas vilciens, ievelc citu, uzliec ķiveri un lasi cibu. |
|
Lūk, kāds izskatās mans naids
 |
|
Es negribu, lai meitenes mani mīl kā filozofu. Tas būtu neizturami. |
|
Es uzskatu, ka brīnumi ir iespējami, ka vienā brīdī no debesīm var sākt krist vai nokrist koncentrētas jēgas komētas, bet es to nesaku, lai mierinātu Ingmāru, vienkārši man tagad ir mīļākais sneks - brokastu pārslas, es tās atnesu līdzi maisiņā un ēdu uz soliņa un birst uz zemes, mutē nevar trāpīt, uz zemes viņām uzguļas virsū trīs skudras un sildās jēgas saulītē. Es no augšas redzu, ka apkārt relatīvi lielā attālumā staigā citas skudras. Es varu saderēt, ka viņas arī gribētu pasildīties jēgā, bet viņām būtu jāveic iepriekš matemātiski neiespējami paredzamu ceļu, lai tās nonāktu tieši pie šīs jēgas, tādēļ es turpināšu ēst pārslas ar domu, ka varbūt kāda nokritīs - tā būs pārsla ar skudru garšu. |
|
|
