Raudāšanas evolucionārā funkcija | April 21st, 2012 - 02:34 pm |
---|
Sākšu ar izvilkumu no sevis. Funkcija pieder rūpnīcai. Raud tieši par to, jo raudāšana nav viss. Ar raudāšanu mēs stāvam pie dieva rūpnīcas, jo mums beidzās kukulītis. Savādāk nestāvētu? Mums patīk pastāvēt, jo tas ir neizbēgami. Par šo patiku arī raudam. Vēl kaut kas? Mēs atnesam kukulīti mājās un nogriežam desas šķēli. Ēst savu kastrāciju ir šķebinoši, bet kristāla ūdens uz virtuves galda ir amputātu klīniskā profesija. Kad es sterilizēju savus instrumentus, es simboliski novelku čūskai ādu, tagad es uz jums varu ietekmēties tīri.
Dramatisms ir vajadzīgs fotosintēzes pētīšanai, jo mēs galu galā dzīvojam pēcampu(kā ape)tācijas laikā, bet tieši postmodernisms mums ir atņēmis strukturālisma jēgu, tāpēc mums ir vajadzīgs dekonstrukcionisms, lai mēs ar to atrunātos no dekonstrukcijas veikšanas. Šeit notiek pirmā nopietnā dalīšanās - cilvēkos, kas ir un kas nav veikuši dekonstrukciju. Šeit pat neveikušais pēkšņi ir cilvēks, tāds kā līdzvērtīgs brālis, tikai tāds, kas ir saglabājis savu naivitāti, tādēļ skatāms ar dievu uz pusēm.
Eksistenciālisms ir pēdējā robeža, kas mūs šķir no dabas. Es, piemēram, gribētu ieaugt augos, cauraugt tos, kā tie cauraug mūsu mirušās atliekas. Man patīk augi manos kaulos. Tas ir, it kā manī būtu iešūta pretlikumības ambula, kas piegādā visas pretlikumības zāles, lai es varētu mierīgu prātu ievērot likumu. Es tātad esmu slimnīcā, esmu savā domāšanā nošķirts no citiem, sāpes manas domas koncentrē uz sevi. Pie šādas izdevības parunāsim aci pret aci. Tu negribi ar mani saplūst. Tāpēc arī raudi.
|