| April 12th, 2011 |
|
Neesmu teiv redzējis labu lauku saule. Es nevaru dzirdēt to, kas atkusnim ir petenes vietā. Mēs laužam stabus staburagus un tiešos tecējumus un mums nav nomaksas skaidrības. To mēs arī lauzām mums bija viss virsū sakritis un mums bija rudzi ar daudz dālderiem un mums bija vēlīgs cilindrisks stars uz aukstajiem mugurkauliem un dzīslām. Tomēr manas patiesās rotaļlietas ir mūsu iemūžinātais skaistums un tagad mums bija vairs tikai skaidrības stili un tautas skaitītāju mutes atkostas plaukstās un sienas bija mani iemūžinā’jušas ar skaistajiem muzikantiem un tuksajiem skaistajiem manuprāt visiem bija viens vienīgs derību celibāts iemūžināts skaistajā vēlienīgajā mēs bijām ar viņiem mīlnieki uz tīrā palaga un skaistajiem ciprešu krekliem man bija vairs tikai veicies ar mazajiem dzīslotājiem un skaistajiem briesmoņiem ar trešo skaistumu un tolaik man bija vairs tikai skopums un tautskābe izskaltusi mutes dzīslotajā vienaldzībā.
Es to pārkārtoju kā skaisto iemūžinātāju, kad man bija vairs tikai sliekas un skaistais pieliekamais ar maniem lielajiem briesmoņiem un tautas ledaino skatienu skavotāja piedurknēs un tagad tas izskatījās kā tērauda briesmonis ar taisniem zarnas kvadrātiem un man bija vairāki rudzu dālderi izplēsti no sienas gabali bija manas patiesās augšāmcelšanās iemūžinātāji un tagad man bija vairs tikai skaistais briesmonītis izstīdzējis piedurknēs un lēkāja ar maniem briesmoņiem ledāju skaistajos iemūžinātājos un tautskābes bija manas briesmoņu pēdas saspiedušas ar tauvas graudiem. |
|
Briesmoņu kādudien sastaptais skausts bija vienīgs pēdiņš un ienesa skaisto tautskābi tautskābes kambarī un dienas iznesa manas priekšā prasītās skropstas un tagad man bija vairs tikai manas patiesās atskābeniskās tautas bija vienos caurumos manas prieka pēdas izspiedušas graustos raudzīties un tautskābes bija manas patiesās rudzu aumaļas iznesušas tautskābēm grabināties ap maniem briesmīgajiem izlikuma ilkņiem un tagad man bija vairāki dīvāni sastapties likuši ar gaismas tarelkinu unt autas lielisko nenozīmību un tagad man bija vairs tikai nedaudz pieprasīts tas lieliskais muskuļu kopums, kas mana s paduses bija vēdinājis ar lieliem dzīslotiem armatūras graudiem un tagad man bija vairāki izsmeļoši kvadrāti sastiepti klausīties plaušas un tagad manas paduses bija manās mājās pabijušas un taisījās ka tika ar maniem briesmīgajiem izsmeļošajiem dīvāniem vēlīnajiem kvadrātiem un tagad man bija pēdējais vilciens uz taisnas trases par visiem iemūžinātiem un tautas bija manas paduses labi pat iegaumējušas un to mēs nevarējām nekādi atspiest pret mērinstrumentu klaunādi un tautas bija skābas kā tukšas mucas ar tiesībām klusēt pēc mīlestības piecūkotā palaga. |
|
mani skaisti nazī dzēla un atcēla visas izrādes, ko bija sagatavojis lielais mākslinieks manipulētājs lieais astoņkāja atskaņotājs un daiļrunātājs daiļš vīrs pats būdams izstiepa aktrisei garās bizes un ar pagarinātāju sasēja rokas ar dzeloņiem atkāvās no vilkiem, ko lielajā ēkā bija nopircis pat smultiiljonārs rupucis lielais vēdinātājs un lieliskais cikliskums visos sapņos, ko bija atkārtojis marcipāns lielais marku kolekcionārs selekcionārs lieliskais mutiskās tautas gudrības zinātājs pēterburdzietis pie diennaktieka sēdošais sālsstabs un dienas zaglis ar diegiem pie deniņiem un matos viņam bija tikai skaistais piedraugotais alko kokteilis pret dziļajiem nagiem un matu saknēm, ko nevarēja saprast manas pastmarkas atspīdumā un tagad no sīpoliem mūs šķēla lieliskas pētniecības maniere un atdzesētais piens atdzisa uz ģenerātora muguras pārklāja un iztecēja sīpolu sienās un gar trepjutelpu piečurāšanu izskaloja maiņas strāvai visas niekalbīgās atkarības no mūsu pielūdzējiem atšķiram tikai tos, kas izrādās ar plazmatiku. |
|
pieskrēja pie pātadziņas ar prātiņu un sašķēla kalkulatoram dūrīti pāri visai sejai bija svītra, kas dalīja nulli no komatiem un dālderiem bija savs pulcēšanās laukumiņš, ko dūres lieluma vezumiņš bija vēdinājis jau kopš baronellas laikiem, kad no visiem drosminiekiem bija tikai biseksuālais duraciņš palicis uz ceļiem lielceļa malā pie priedes piespraudis savas krūšu pogs dauzījās pa mežiem ar kabrioleta vadiem sapinās dzīslās un atleca nost no preces marķējuma. |
|
duļķu dīkdienis plazmatiskais stacionārs atsūta cedeli vēstulē raksta, ka nebija dīkdienis, ka lielas prašanas un saprašanas dzīslas bija vēdinājušas tam prātu laikā, ka man bija savs maciņš līkā pielūdzēja dzīslā atskaņots un saskandināt ar placdarbas mītisko mīmiku un tagad man bija vairs tikai piedūriens uz acs. |
|
pterodaktilais parašūts atminēja mīklā noslēpto patieso ačgārnību un sasitis dūri pret plaukstā iekārtotu dīvāna atzveltni pārgrieza rīklē iemūžināto skubi-dū un aizskrēja pētniecības nolūkos skatīties zvaigznes plaukstā pasmēla naksnīgā ezera ūdeni un ūdenszālēs gvelzdams savu rūpi pārvilkās mājās izmircis no zābaku stūriem lauzdams ārā pēcgaršu pēc malnutrīcijas pieskatītā bērniņa zīdītājs purpināja kājas grieza ārā no eņģēm izciparoja ērģeļu dežūrfrāzes un nometās kustēties klusumā savā kutinātāja zvērestā. |
|
es nedomāju savos vārdos. |
|
dzīves cikliskums stikla kūkā lodes lido pārākā pakāpē par zebrām nedomā stirnas streļī cigaretes, bet žirafes ir amorfās gāzes. |
|
kadiķu sīrupā bija mīlestības derogatīvais maisījums. |
|
mūs applaucēja zvēru audzētāja vārdi. tie stilbiem atņēma stulmeņus, tie zābakiem atņēma redzes grēcīgumu, tie vijās starp pakšiem, ko mums sasēdināja zaros mongoļu grāmatveži un dedzināja savus sarofānus skaidrās liesmās pār prērijas kraukšķīgo dzinumu paliekām nostiprinātos gruntsgabalu ortodoksāļos mēs kaifojām pēc cikladola nīstās stingrības (mūs pārdeva sviedriem), ko mēs nespējām aprobežot vienīgi ar tālskati tālredzamību un caurredzamību pēdējos gados, ka tas veltīja viltīgumam un paštaisnumam. |
|
publicists nebija blēņdaris, bet viņa līme lipa mēlei zem zobiem mana zoda tālskatī ieklikšķēja rasas lāse tās pēdējie acu gaišumi izdaiļoja skropstām pievērsto naksnīgo tālskati, kurā zoss ar barometra trauslo bultiņu lauza vārdus laukā no iezemiešu kapsētas un tas bija mākonītis lillā viduklis ar vidutāju laiviņu kanādas džungļos mūs noguldīja un pārtecēja pār rasas pilēm asins lāses un mums izdalījās dziedzeris starp visu piena paciņu paniņu liturģija uzdrīkstējās iejaukties ar plātīšanos atgaiņājās, ar atmoda izstiepa garāku dzīvi zem cukura paciņas gliemezis vij sev ligzdu un grauž trubadūra sānus ar lieliem zobiem visiem parāda, kā jādara pātaga cauri gadiem, kuros, cauri gadiem, ko un pār visu mūsu nevīžību mēs izkaisām zobus pterodaktilā liekulībā zem zoda izaug koks. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |