|
Godīgos iespaidos paslēpos. Ja man bija šodien jābūt krunkās, es biju mazliet satraucies. Es iznesu verandā spaini ogu, un man uzreiz saķērās zobos ogas no Spānijas. Es saku, ka nebiju ieciklējies tikai uz vientiesību, bet Guntars man pārmeta, ka savā vārdā esot apslēpis klēpi rudzu. Es viņam iebildu, ka pirmajos mirkļos biju tīrs un ka nedienas nebija mūs attālinājušas un ka es turklāt nebiju parādā armijai par zobupastu un zobudiegu kolekciju, bet tas tikai atmeta man pagali, atmeta ar lielu spēku, kā sakot, ka negribas ielaisties, palaisties, atlaisties. Es arī biju uz Guntaru īsti dusmīgs, mājās iekšā kaut kas smirdēja, es iznesu koridorā sveci un atstāju uz nakti. No rīta koridorā stāvēja četras olas ar salmu ieloku un es biju pārliecināts, ka nevaru atšķetināt šo izgāšanos. Man bija nolikts divas stundas pīties vados, es nevarēju atteikties no sava iespaida, tādēļ vaicāju, vai nebijāt redzējuši vai kādam citam vaicājuši? Es biju kā no ūdens un uguns, pins cikls un nešķīsts, bet, grozoties nedienu vējos, biju apsaldējis muguras kaulu un manas ūsu masas galvgalī bija arī šis tas izcepts. Es biju grozījies tā ilgi un ikdienišķi, bet smaka neatkāpās, es izgāju lustrās un vaimanāju, kādas man dienas ne dienas, bet galvassāpes gatavas uz likšanu zem stikla un es biju savā gandarījumā veidojis vairākas sienāžu katarses.
Bet, nē, es atlaidos skaistā veidā un vaicāju sev un citiem pārējiem, vai tie no manas piegaršas nebija atpazinuši kādu grotesku joku par pravieti izteiktu šai gadumijā un kāds ar laku un krāsas palieku vējstikla gandarījumu man apsveicinoties atgādināja, ka nevēlas ielaist manas sirds koptelpā elpas vilcējus un nolietotas stikla baltās kaut kādas veltes vai kas tas bija kas mani saniknoja. Varu atzīties, kad saķēru savu kāju krampī un atgaiņājos no Mustafa Anglikāņu baznīcā, man ienāca prātā skrejceliņš un vaicāts, vai nevēlos atgulties altārī, biju vairāk kā noskaidrojis savas ieceres un naidnieka rotāts gludekļa spalvām apgāzos augšpēdus, lai laikā veicinātu savas vielmaiņas greizos ratus te debesīs, te pavisam tuvu pašmāju kaķu barības vēdekļos mēģināju deģenerēt savas pastalas, bet atjēdzos, ka neviena pieskatīts un skarts biju atbraucis Gulbenes ārēs un tālu sniedzās manas ietekmes līkloči, ka biju pat apgāzsts ticībā.
Nogulējis krietnu gabalu savas viras, nomedīju mēģinājuma telpā kādu skurstenslauķi un gāzu tam pāri barjerskrējēju padušu attēlus un man pat bija neērti, par izgāzto naftu, jo biju atkal atcerējies, ka aziātu kalnu kazas ar savu bebru resno dns un bija arī tādas reizes, kad nomocījos, kamēr sakrāju pietiekamu skaitu aknu punktu un tad devos svētelīgi bārstīt savas bārdas rugājus tajās pašās durvvirās, ko pa pastu nosūtītā sklerotiķa barometrā man bija atstājis gruzdēt nolietots santehniķis, bet no visiem vārdiem atkautais nedienu grabulis mani arī lietiski pierādīja, jo man nebija garantēts nekāds panākumu kopums, iekams nebūšu delverējis pietiekamas aptieku armādas vai, citiem vārdiem sakot, man pat bija veselības apdrošināšana ar visiem stereotipiskajiem izvērsumiem, ko manas brašās acis neņēma vērā, ko manas ausis kā tālbraucēja vējstikls no bružāts pret smilti apkaunots pret tālredzību un tuvumā esošo apskauts veicināja vielmaiņu, piemēram, vai arī gaidīja lustru pievedumu, bet es ar savu skrūvgriezni biju veicinājis tikai tik tālu šī kvartālās masveida masāžas ažiotāžu, ka uz līkiem ceļiem mani nevarāja sastapt.
Bija jārada risinājums, un tas tika radīts virsrakstu košumā. Es atgaiņājos, aši meklēju kādu drošības saliņu, bet atģidos saulsstaros un pašā vidū kā rododendru vēlīnajā gājumā mani apstādināja policijas patruļa tik dīkdienīga, ka no visiem ieročiem tikai atkrautie atlika, es smēkēju gaidīšanas modē un mani atkal atveda ar kapliču vai kaut kādu es nezinu noformatētu Anglikāņu barokālo sejas atveidu vai, piemēram, man izsniedza pie kases, lai es dejotu tango ar kroplīšiem un man pat bija vecišķa seja piemeklēta, lai izraudzītā džigita līgava mani samītu kājām tik ātrām un vēlīgām, ka zobi palika neskarti, bet rasas poda vālos man bija ieskicēti daži zāles stiebri, kas sniedzās līdz tālīnajam cienam un veicināja zobusāpes, ko piesauktais pasvītrojums tūlīt arī vēlīgi izsniedza mūsu rododendru veicinātājiem. |
|
No citiem stropiem Guntars atgādināja, ka neciešamas slāpes bija vēlamas izdabāt gribošajā un varošajā, bet ne vienmēr izdevīgajā pagriezienā, ko no manas atmiņas atņēma kādreiz tik vēlīgi noskaņotais veidojums, ka man pat iznāca saķeršanās ar griezumu tieši pavērtajā spogulī. Es veidoju savu sklerotismu kā mandarīnu pudiņu, kā starpsavienojumu atlicināto garumu, bet tad no vēdekļa sienām atskanēja dzejnieka balss un tajā pašā brīdī skaistas ainas pavērās uz loga atstātajā Kuldīgā. Labi, es nebiju no vienošanās atpiņķerējis šos skaistumus, manas vainas vainagotais tagad bija man līdzās kā Stervantess, bet no vienīgā loga šajā guļamistabā man pavērās un es to aizvēru kā vāveres ritentiņslidu galvgalī atstātais es biju pavērts pret lieliskiem vējiem un man sala no apziņas, ka uz liedaga sliekšņa es biju gandarīju revidējis kā nekustīgi sēdošais.
Man pat bija dekrēts, es pat biju uz galvas nēsājis tuberkulozi vai arī kaut kādu satītu mitru dvieli ar galvassegas pazīmēm, nē, es attieksmes vēdināts biju uz visiem lieliski vulgaritāti birdinājis, bet tagad apstulbu, no galvas novēlās cinis un bieži man atgādināja, ka uz lielākajiem dzerokļiem bija atstātas atzīmes, kad ceļas, kad krīt un kad no visiem ietekmes laukiem manas sfēras nekontrolējamajā atmosfērā es biju kā noguldīts pret galdu atstutēts priekšmetā pārlaists adekvātuma kopsavilkums.
Bet es tērēju savas esības asaras, tās uzgavilēja pār nošvīkāto sablīvējumu tepat līdzās un es to atpogāju, kā atpogā, kad nav vēlmes dzert no sanitāra piedāvātās kapeikas, ko man tagad darīt ar šo strutu kupolu, vai to pārveidot par mirstamo kaiti, vai to izsvēpt kā kliedējošu garāmejošo, vai man tagad uzgalivēlēt, vai man tagad zosādās tērpties kā ar palagu uzšauj pa dibenu, tā sāk lejuplādēties šuplādēs un kumodēs, antresolu pavalstniecībās un miera stājas sinusoīdās nu tajās sinopsēs, kas svepst un starp priekšzobiem griž rokas sarkanās matraču bizbizmārītēs un laikrāža greizajos skatienos uz sienas paliek pēdas no vakardienas gribas un šodienas sērdienība atveda uz graudiņa uzsēdinātu vielisko prerogatīvu, bet tas smējās. |
|
kino rāda man, rādio spēlē man. kad ateju no aparāta, es nevienam neinteresēju. vairs nelietoju tualetes papīru, mazgājos izlietnē |
|
|