| May 3rd, 2010 |
|
man šķīvī bija lauvas steiks, apkārt dārzs, tajā divi apskāvušies bērni |
|
plika eksistence ir kā braukt ar zodu pa tukšu vannu. pēc tam var dauzīt emaljas ordeņus no mutes ārā |
|
suņu mērce. kad daudz līst |
|
katakombās uz pamestas rampas |
|
sitam sitam jūras dzelmi kamār kuļas
sasēju rudzus kā tēraudu iznesu mazgāties
sasēju dažus puišus ar gumiju ledāji la
es vispār ar gauju iznācu pasēdēt
man pasēdējās pietiekami
esi uz rudziem raudi uz rudu kanti
kauli ar zemu balsi rudzi palīdzi pats rudziem tagad
kulaks ar baibu atnesa maizi mate tēju rudzu klēpi tēju ru
mēness skaisti rudzi nesmuki rudzi padebīli
rumpis sēc klusu uzburbis metāla kundziņš
metāla rupmis ar klīsteri zobos metamais kauliņš
rudzu bundulis redzējām sejā sāļu rudzu bunduli
mēs metām metāla kurlmēmu bietes atgādāja mūs tikai tagad
tūlīt beidzās redzamā kaite mēs atnesām bateriju
ledāji kustējās skaļi pret bateriju meta ēnas
sienās sodrējus sirdī katapultas un mēs nesām mežu |
|
nesanāca sejas beidzās ēdamais
sanāca toties ejas pa kurām ledāji drupinās
es saku ka nesanāca sejas jo bija kauns
man saka ka prjaņiki sanāca sausi
uz urrā sanāca brauciens ar riteņiem
es saku ka kauns
man bija viens auns biksēs iestilbināts
es saku ka nebija vis ka bija kauns
ka kautrīgi bija sajūta tāda ziniet gastronomā
es saku bija arī dažreiz sajūtu variācijas
es saku ka nebija daudz tādu reižu kad
un tad sākas no galdiem ledāji paceļas virs galdiem
man saka ka bija redzēts tāds gadījums
kad
un sākas viss no gala un man atkal ir šāds tāds
bet tev ir vot rekur paskaties zem galdiem
es sēžu ar saspiestām kājām vadības pults uz rāmja
un ledāji braukā apkārt kā cisternas ar pienu
ar pieneņu saldo pienu un dzelmes redzamā daļa mani kaunina
saka ka pieņemu svešu ticību ka man nebija kauns
kad dalīja atkal jau piebriedušas krūtis
tad es arī iedalīju sev siena gubu |
|
ūsu literārajā tradīcijā mēs ar saviem menedžeriem apspriežamies
es viņiem saku ka bija tāda rācija pa tv rādīja
kur var piezvanīt kaimiņu redakcijai un sajaukt viņiem prātu
ka nejau tās redakcijas un redkolēģijas nosaka mūsu literāro tradīciju
bet pašmāju pacani visa jaunā paaudze visādas kamatrilleres ka viņas
ir tik lecīgas ka nosaka literāro tradīciju bet tad es savā naktskreklā
neko nesaprotu jo kā no zosīm saceltā jezgā būtu viss vienā ādā izbirdināts
tad es arī neko konkrētu nevaru pateikt savai aizstāvībai
un arī scenāriju nevaru izritināt lai būtu skaistāk
un lai varētu vai nevarētu atspēkot to kas likteņsakarīgs
vai arī atkal tāda cemme ka nevar arī neko no tā
un tad es aizbraucu pie slavenās rakstnieces rokas kabatās paturēt
kamēr runāju un kamēr viņa tēju lej klusējot jo ja es te tāds attesies
tāds nedraudzīgs kopš dzimšanas un galīgi nerunīgs, tad jau no manīm tiek
sagaidīts ka es būšu kaut kāds runātīgāks kaut kāds izsmalcinātāks
ka varbūt pat ļaunu prātu savā klusībā neturēšu kad lielā rakstniece
lies man tēju un skatīsies caur ausīm uz mani cik man glīts krekliņš
būtu bijis divdesmit gadus atpakaļ kad speckultūra bija mūs sapiņķerējusi
kliņģeros bet tad es arī neko tādu nevarēju viņai pārmest
jo galu galā manas pastardienas brīvdienu relikvijas
es viņai saku ka savu porcelāna zosi biju izmisis ārā kā tāds cerību zaudējušais
ka mani literārie centieni nonākuši strupcelēs un ka es nevaru atkauties no visām
pusēm kas mani apdraud jo esmu pieņēmis tādu kā piņķerīgu stratēģiju
proti
un taisnojos ar līkām cepurēm pirksti mainās vietām es saku lielajai rakstniecei
ka mana patiesība slēpjas tajā ko viņa teiks bet viņas dzivā gudrbība
padarījusi manus flaneļa kreklus par viņas izpriecu objektu
pēdējās tā teikt izpriecas pirms atdot galus un tāds kā rūgtums balsī
iesmeldzas par jaunajiem kas dara to pašu ko viņa jau paveica
un nerez viņa attīstību jauno vilni neredz kur ta šie visi palikuši savās privātās
kvarjirās sasēduši un nemaz i nedod nedienām laizīt brūces
vai arī klusībā šņukst un grib lai viņus apprec kaut vai vienalga kas
kas no bērnības paņemts kas atraidīts pret kādu pļura savārīta
tagad gribas atkal tādu svētlaimi bet nesanāk
jo putniņi aizlidojuši pupiņi saknābāti bet tēvišķās jūtas
uz narvesena stūra stāv un skumjām acīm raugās uz jaunām meitenēm
kad pašam bikses pland vējā tukšas kā saulespuķu kārbas
vairumtirdzniecības veikalā uzliktas uz kājas un saspiesta
sandale kauc pēc mātes pēc vilka tēva kauc pēc kaut kādas mīlestības
kad aizgājām un teicām atradīsiem paši savus trīsdesmit gramus laimes
tad izdrupinājām savus kredītus kā pasniegtas ērces
un tagad tikai nevajadzības gadījumā varam reflektēt
un piespiedu kārtā mirt pret sienu ar pārsienu ercenu štoļi
pa barabanu |
|
atkorķēju konfekšu pudeli un desmitos no rīta jau klauvēju pie durvīm
tad panācos ārpus vārtiņiem un stāvēju savā sarafānā elkoni atspiedis pret lietuslāsēm
un iznāca tēvišķīgs runkulis saspiedu roku un iemetu krūmos tirināt rungas
es ienāku istabā uz paklājiem guļ ļaužu līķi
es savu stresa bumbu spaidu dzeltena gaisma nāk no manis
kā no toksiska maisa
un es saku skaļā balsī ka atneso speciālo kursu bibliotēku
ka vēl man somā ir vadi un kaste ar kaseti
bet tad es iebāžu galvu tējā izšņakarēju kas tur darās
tajā krastā un dodu savu dodamo paķeru somu un uzauju tupeli
uzaudzēju dēmo tupeli sev uz kājas kā tāds zaratustra
un lecu pa priedēm pa čiekuram grauzdams
un ar mēli plakšķinādams savus naivos plakstiņus
emocionāli roku gaisā turu zieniet draugi
jūs man sāpināt pakrūti un ar savu braukšanas kartiņu
saķemmējos izbrēcos un ritinos mājās cerībā
uz garaiņu jūru un pakaļsaucienā sadzirdu bet tikai
vēlāk piefiksēju savu bālo seju uz muguras piespraustu
lecīgs esmu baigi lāgs nenākšu jau nost kā krāsa
acetona spirtinieki emocionāli pirtinieki
pienāc man tuvāk |
|
atļaujiet paklanīties
jums zem kleitas
viens zvans
divi zvani
aizkari nolaižas
nāve slīd pa trasi
stulbā dirsa |
|
run bitches jo viss kas pateikts par daudz ir biātchez
utt.
rofl |
|
man ir ķemme bet nav matu, ātrāk tieku pie galvas |
|
apmierinātībai nav pamata |
|
savairojušies te visādi izsmērēti politiķi pa žokli rāvēji |
|
paņem zirga trankvilizatoru un būsi kā kritiskā masa |
|
mētra ir spirta dāma, būtībā gandrīz floriste. vītums, puķes, pašpārliecība |
|
man uz palodzes stāv klīniskā nāve, izskaloju muti un izspļauju logā |
|
kociņš zāģē putniņam spārnu maisu galvā pilnu spalvu |
|
apokalipsi nekad nepamana. jau kāds piektais gads. tukšos māju masīvos sauc zirneklis pēc zāles |
|
bipolāra huiņa tūtā laikam būšu acuraugs |
|
es nevaru izdarīt neko kardinālu. vienmēr viss turpinās |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
