atkorķēju konfekšu pudeli un desmitos no rīta jau klauvēju pie durvīm
tad panācos ārpus vārtiņiem un stāvēju savā sarafānā elkoni atspiedis pret lietuslāsēm
un iznāca tēvišķīgs runkulis saspiedu roku un iemetu krūmos tirināt rungas
es ienāku istabā uz paklājiem guļ ļaužu līķi
es savu stresa bumbu spaidu dzeltena gaisma nāk no manis
kā no toksiska maisa
un es saku skaļā balsī ka atneso speciālo kursu bibliotēku
ka vēl man somā ir vadi un kaste ar kaseti
bet tad es iebāžu galvu tējā izšņakarēju kas tur darās
tajā krastā un dodu savu dodamo paķeru somu un uzauju tupeli
uzaudzēju dēmo tupeli sev uz kājas kā tāds zaratustra
un lecu pa priedēm pa čiekuram grauzdams
un ar mēli plakšķinādams savus naivos plakstiņus
emocionāli roku gaisā turu zieniet draugi
jūs man sāpināt pakrūti un ar savu braukšanas kartiņu
saķemmējos izbrēcos un ritinos mājās cerībā
uz garaiņu jūru un pakaļsaucienā sadzirdu bet tikai
vēlāk piefiksēju savu bālo seju uz muguras piespraustu
lecīgs esmu baigi lāgs nenākšu jau nost kā krāsa
acetona spirtinieki emocionāli pirtinieki
pienāc man tuvāk |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
