|
krāmēju malku
starp lāpstiņām rakstīts -
piss
vakarā muterīte
sasēdina visus pie galda
un liek košļāt avīzes
kad izžūs,
būs tualetes papīrs |
|
mākslas kuratori "nu, kas tev ir!?" |
|
šodien snieg, nevis nesnieg, kā vakar |
|
viņš nebija labs draugs un ar laiku sakrājās šādi tādi darāmie darbiņi. visi ieliknīši un preces piegādes no veikala aizņēma pārāk daudz laika, lai tam atlicinātu uzmanību. kad atbrauks mani draugi, man būs paššūts pašūdināts un es varēšu ar viņiem lepoties, ar saviem draugiem. tālas vīzijas nodarbināja prātu un varēja vēlēties lai tam sekotu reāla rīcība vai vismaz tās apsolījums. bet dzīve pēc brīnuma bija sākusies nelāgi un solīja dažādas nepatikšanas tiem, kas iepatikās uzreiz un kuru kompāniju bija grūti uzturēt spiedīgo apstākļu rezultātā. apsvēris visus bet un par, viņš liecināja savam notāram, ka lietas sākušas iet uz labo pusi. pusi eiropas bija apskrējis, kontinentu apskādējis gar tā malām, bet nekas pienācīgs nebija no tā vērsies acīmredzamos rezultātos, tomēr krūtīs kaut kas bija sācis vērsties plašumā, tā apgarotā simetrija bija viss, kas novilcies no stikla pēc piesārieniem ar kailām krūtīm. mēs viņu noliksim gar zemi un ar mēli izvilksim optisko kabeli jūsu ērtībai, jūs varēsiet zvanīt par brīvu velti un piekodināt, ka neesam vēl savējie. ar kailām krūtīm šie cilvēki sāka nest smiltis pa dažiem smilšu graudiem reizē, cik nu kuram pie krūtīm varēja pielipt mitrums netraucēja. kad bijām ganījuši viņus pietiekami ilgi, mums apsolītais vairs nelikās tik vērtīgs kā agrāk un mēs gribējām sākt no gala, tikai tas nebija iespējams, jo ar citu prāta daļu augstu vērtējām sasniegto, kas nebija uzrādīts uzskaites burtnīcās. tāds plātīzers vien ir, nekas tur nesanāks, bet neviens neklausījās, visiem bija patiesās sapratnes nospiedumi un ar to pilnīgi pietika, lai ietu savu nesaistītu, bet gala rezultātā savienojošos ceļu, kas neko nesolīja un no kura nekas netika prasīts, jo prāta apvāršniem daloties jau bija panākta vienošanās, ka tas būs atbrīvojošais moments un ka lielas grūtības nesagādās centieni pie tā pieturēties un tam ticēt, jo grūtības mērvienībās sadrumstalotā drosme mums neļāva pārspļaut pār lūpu nevajadzīgus lāstus, mēs glaudījām viens otru un ļāvām lai notiek kas notikdams, mēs bijām visai drošā solī pretim sāmsalai, kur mums bija šis tas apsolīts. |
|
izskatās, ka viņš zina, ko es darīšu tālāk, un, ja es viņā paklausītos, varbūt varētu pārlekt virknei kļūdu, ko nāksies paveikt, lai pēc tam raustot valodu varētu tupēt izskalots ūdens krātuves malā un burbuļodams savīstīt savus aplupušos purnus, tā būs mācība, ka es tāds kā tāds lētticīgais uz salātu lapām satupis biju visai gardi smējies, kamēr pats nedabūju pa pakausi ar savas pakaļas lāpstu, bet katram savs skrejamais, kad runa aizsākas par cīkstēšanos, tad katra brūce palielinās svaru lielajā roku lauzšanās sacīkstē par balvu pigori salavecim nekaitē būt dāsnam. |
|
biju noguris un atradis rakstīt, jo man bija piesolīts, ka jaunais dzīvoklis tiks iekārtots ne par maniem līdzekļiem, tāpēc es tāds satrunējis sarausu kankarus virsū izbāzu salmiņu ārā un trunēju tur acābolus kodolus un sfēras laisdams mākoņos, kuri atsitās pret griestiem un lipināja man pīlādžu degunus, kurus man nevajadzēja un kurues es nepieņēmu, bet toties man bija sava saldkaislā nozare, kurā klumpačot un bārstīt jokus, kurus tāpat neviens nesapratīs, jo šaudīdamās dāmas bija aizbiedējušas savus kabatslakatiņus un tagad saka tā, ka cilvēki būtu labāki, ja nešaudītos, jo tas viņiem esot asinīs. es uz to visu skatos kādu brīdi, bet nevaru saprast, kurā brīdī tas aizsācies un kāpēc, neredzu nekādu vienojošu elementu un neapjaušu, vai man tajā ir kāda dalība kāds sakars. neviens arī neskatās uz mani skatienu, kurš liktu vilties vai secināt, ka esmu kaut ko palaidis garām. tā vien izskatās, ka mākslas kūrēšana notiek bez manis un man atliek tikai piespiest pie krūtīm neredzam brošūru un skatīties caur skropstām tā, lai tālvadības lukturi izgaismo manu korteksu, jo bruņu veste sāk spiest uz papēžiem, kāds man klēpī atstājis kulīti ar āboliem un es tos ņemos graust ar priekšējiem zobiem. kamēr nebūs visas tabulas aizpildīts..., bet fak that, tas nu nav manis cienīgi, es netaisos pārņemt savas skolotājas intonācijas un domu gājienus, es izlepstu pa visu dīvānu un aizgriežos prom no paparaci, jo man ir šis tas padomā, kas nav saistīts ar iedibināto establišmentu |
|
baltais mārtiņš nopirka gultas uzvalku |
|
kur sākām savu ceļu? nebija neviens dīķis, kuram teikt - hei tu, tu man neteici vispār neko, es vispār nevarēju izdomāt, kas augs manos krastos, cik gari un kāda apjoma ienākumi man būs no tava solījuma. to visu man neviens neteica, bet es piesēdos pie tarbas un rakņājoties tajā salasījos visādas gudrības, tad metu tās pa vienai dīķī un tur jau pats velns kaklu nolauzīs kad bridīs pēc pīlādžiem rudenī, kad sniegs vēl sauss. es viņam saku, lai uzrota piedurknes un lai bikses uzloka un viņš man roku pieliek priekšā mutei un mētā vēso tatāru gudro džekānu mētā tā, ka es viņam krauju atpakaļ neatskatoties un tas arī man dzenas pakaļ jau vesels nodalījums ar pīlēm pilns bet šis tik deso pakaļ teš pa ceļam visas trīsstāvenes un loka ābelēm zarus grib uzšaut pa dibenu bet manas strīpainās armādas tādas pārsalušas visi zobi sarkani no trīses un iesēžos es pirts skurstenī un laizu lavīnu, kas nāk pār āboliem aprok mani un divus man līdzīgus atstāj kaulus un ādu un prom ir savās darīšanās zobus klabinādams pienāku no rīta pie aizsarmojušā loga un zariņu lauzīdams mēģinu meimurot pa sasalušo purvu tur dzenis tur gārnis bet tur kādam ir kājas garākas par manām un es viņu uzaicinu ciemos dodu pīpēt zīmuļus un kratu galvu ka šoruden grafītiņi tādi smalki padevušies delikāti |
|
kinologi iesaka turēt mājās pingvīnus |
|
|