Viena lapa - Post a comment

kur sākām savu ceļu? nebija neviens dīķis, kuram teikt - hei tu, tu man neteici vispār neko, es vispār nevarēju izdomāt, kas augs manos krastos, cik gari un kāda apjoma ienākumi man būs no tava solījuma. to visu man neviens neteica, bet es piesēdos pie tarbas un rakņājoties tajā salasījos visādas gudrības, tad metu tās pa vienai dīķī un tur jau pats velns kaklu nolauzīs kad bridīs pēc pīlādžiem rudenī, kad sniegs vēl sauss. es viņam saku, lai uzrota piedurknes un lai bikses uzloka un viņš man roku pieliek priekšā mutei un mētā vēso tatāru gudro džekānu mētā tā, ka es viņam krauju atpakaļ neatskatoties un tas arī man dzenas pakaļ jau vesels nodalījums ar pīlēm pilns bet šis tik deso pakaļ teš pa ceļam visas trīsstāvenes un loka ābelēm zarus grib uzšaut pa dibenu bet manas strīpainās armādas tādas pārsalušas visi zobi sarkani no trīses un iesēžos es pirts skurstenī un laizu lavīnu, kas nāk pār āboliem aprok mani un divus man līdzīgus atstāj kaulus un ādu un prom ir savās darīšanās zobus klabinādams pienāku no rīta pie aizsarmojušā loga un zariņu lauzīdams mēģinu meimurot pa sasalušo purvu tur dzenis tur gārnis bet tur kādam ir kājas garākas par manām un es viņu uzaicinu ciemos dodu pīpēt zīmuļus un kratu galvu ka šoruden grafītiņi tādi smalki padevušies delikāti