| November 10th, 2008 |
|
ar paldies nepietiks, kad mīlēsimies gaisā
un skurstenī kāds paslēpis būs slēpes
ar uzrāvienu rausies silē vārna
ar kapļa vāku burkā dusēs žurkas
ar skaitliskiem metinātājiem runās žogs
un staba galā mēs ieraudzīsim vārnu
mēs kraujam strazdus vezumā
kā pelagejas sviedrus
|
| stājieties rindā, mieti | 09:42 am |
|---|
|
"esmi izraku no zemes
kad ar ragu nepietiek
es pulkstenī ieraugu vīli
bet runāt par to nevēlos
nobruks pilis, nobruks mūri"
kad ar trīsriteni logā skriešu
un kādam miglā aizlauzti vārdi
"tu pats tas vainīgais no visiem
ar arklu sitīs pušu galvu
un izbirs vesels lērums naudas
paldies"
"es esmi izkāru kā striķi
un vai patiesi tas ir tur"
skats atduras pret plīti
nu tas ir kārtējais elles riņķis
"jakutijas princeses pulsi"
"bet akordeons man nemelo
kā traktors pārbrauc potītes"
"kad ragu brilles meitas rod
un skandālisti putuplastā kož"
un dūja ūdens vidū apjūk dzīva
no laivas izkāps kūpošs stāvs
"es biju redzams iztālēm
tu mani neredzi pat šeita"
kā satrunējis koka stumbrs tas
šis meiteņu kleitā apģērbies |
| leprikorns uz statīva | 09:52 am |
|---|
|
no lavas izveidojās cilvēka organisms it spīdīgs
visa augotne pārvērtās putekļos un koda zobos
nekas vairs neliecina par dzīvību, kas es esmu?
ko no sava ķermeņa vēl tev lai sniedzu?
māja visapkārt izskatās skaista
tik sirdī kaut kas auksts un nekārdina dzirdi
kāds ir izvagarējis visas austeres
mirst lēnā tūļībā pēdējā klusētāja sirds |
|
man sakrauts virsū kalns asfalta
it kā man vajadzētu papildu ādu
pie troses piesietas slēpes
apteksnei pārtrūka bārda
kad es to saku
kam es to saku - sev vai cēlmetālam
kā būt šajā miegainā pasaulē
kur lai es izsitu biļeti
visi mēs kokos sakārti
visi grabam kā masīvi
kur izšāvās visas šīs raķetes
kur tāds ornaments gar acīm
kā lai es tagad mierīgi stāvu
kā lai es lēkāju negudrs
kā lai es tieku laukā no ķiveres
kā lai es saplaisāju, āda |
|
pieniņš dzirkstī
mēle šaudās
veikalā "mērķis"
ievesti šokolādes kaķi
es neko, ar pirmo gaismu
auju ceļasomas kājās
sašņorētās pastalās
līdz veikalam nedavilks
tāpēc pērciet torpēdas
būvējiet jūras floti
uzlādējiet savas dimantu pildspalvas
sekojiet man, es uz kauju |
|
es murmanskā rindu neaizkavēju, es viņiem devu pa ribām un rādīju
tas ir manu kaklarotu sindroms, es to pats pagatavoju no šokolādes. es visiem ārdīju sveces no vēderea ārā. es stāvēju brīdi. man nebija pienākums un skābeklis nāca tieši līdz manām nāsīm.es glupi smaidīju. vienā brīdī pat gribēju sasparoties un izlikt no dzīvokļa tējkannu, bet man nepietika pārliecības. tagad es sākšu no gala. es pastāstīšu, kā tas izskatās, kad visiem iepatīkas māklera darbs. es biju uz vezuma nosēdējis divpadsmit stundas un man sasvērās viens tornis. mani atnāca brīdināt, ka labāk lai esmu atklātāks, ka varu iesūnot un kā teica padauza kaķe man bija ar daudziem zembru dīķiem pa ceļa, čalojam. godam tas nebija nostrādājis it visur un tāpēc mēs launagā prasījām, lai mūs apprec ar debilu deķi un siksnu pa brienamjo taku. es teicu, ka es to jau atrisināju, bet man pārmeta, ka nemāku sadalīt laiku. es apvilku otru kamzoli un gāju ogās, gāju spiedu ogas starp nāsīm un elpoju encel dom dom. bija rīts mēs kašķējāmies. mes mētājāmies, spārdījāmies. |
|
es nobraucu vienu kvartālu pa pīļu dīķi un paskaidroju savu rīcību. kad es biju kalna galā, man no visām pusēm pūta, kad es iekāpu alā, man bija viena sveca, ko es pūtu. kad ir tumšs vai kad ir auksts, kad ir gaismas pārpilnība, kad vēders ir uzpūsts vai pārdurts vai auksts, tad mēs raujam kulakā un gribam, lai mums notic, bet atnāk lielā gāgāne un laida mūsu vēnās svinu mēs dzirkstījām kā maximas vīna pirts un šampēteros jā tajos pašos šampanieša atvasinājumos es sadevos rokās ar pēterburgas gaili un šī sadošanās izdevās tīri ģemoetriskā projekcijā, kas bija pilns ar naidu un karuseļos braukāja karotes no metāla, ko mūsu prāti vēl nepazīst, bet ko mēs varam labi iztēloties mūsu alegoriskajā saplāksnī, starp divām daivām smadzeņu ir viena daiva saldējuma |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |