pukis

25.11.15 10:20
Šodien došos mežā (uz lielveikalu) pakaļ medījumam. Ledusskapis tāds patukšs. Vakarvakarā pirms gulētiešanas gāju pakaļ miedziņam. Izrādās ledusskapī viņš vairs nebija.:( Steidzami jāatjauno vecā labā kārtība. Jāieliek miedziņš vietā.;)
0 raksta ir doma

24.11.15 10:34
Pa nakti mums arī iedalīja pirmo sniegu. :) Vakar jutos apdalīta, visiem bija, a mums ne.
3 raksta ir doma

20.11.15 15:40
Ak vai, nav neviena rūķīša vairs. :( Malciņa jānes pašai, trauki arī pašai jāmazgā ... Un tā tik daudzi sīkdarbiņi pašai. :) Tā tie palīgi izaug...
0 raksta ir doma

19.11.15 15:45
Tagad nesu peļukiem saindētu pārtiku uz vasaras māju. Kamēr viņi grauza uz palodzēm sakritušās mušas, atstājot tikai spārniņus, man nekādu iebildumu nebija. Pat viņu mēsliņi šur tur atstāti mani nekaitināja. Dzīva radība, ja ēd, tad loģiski arī d... . Bet šodien atklājās fakts ka šamējie ir nograuzuši manus rūpīgi krātos un kaltētos ziepju gabaliņus, ar kuriem zīmēju pareizās līnijas uz auduma pirms piegriešanas. Tas bija izšķirošais moments, jeb pēdējais piliens... ;)
5 raksta ir doma

19.11.15 10:39
Nu tā, šāds rudens man vairs nepatīk! Lūdzu ieslēdziet gaismu. Vai vismaz nelielus mīnusiņus un drusciņ sniedziņu. :)
6 raksta ir doma

18.11.15 11:23
Šodienas svētku sajūtas trūkums meklējams tāļajā 1988.gada 18.novembrī. Mācījos arodskolā, kura atradās gana tuvu Tālavas taurētājam. Dzīvoju kojās. Pāris dienu iepriekš visi tikām brīdināti ka nevienu no teritorijas ārā nelaidīs. Tā arī bija, vārti ciet, un pa teritoriju dežūrējoši mācībspēki. Labi, to vēl varēja kaut kā mēģināt saprast. Taču nākošā gada 18.novembrī tie paši mācībspēki brīvprātīgi piespiedu kārtā (obligāti) lika kāpt iekšā speciāli pasūtinātos autobusos, ar svecītēm rokās un braukt uz mazo pilsētiņu piedalīties nu jau atļautā svinēšanā. Tas nu man bija par daudz. Protams nebraucu. Varēju to atļauties, jo tanī gadā jau īrēju istabiņu ciematā. Paskaidrojumā uzrakstīju, biju iemigusi un izbraukšanas brīdi nogulēju. Man visār ir hronisks nelabums pret visu, kas ir obligāti. :) Jā, saprotu, ir svētki, bet šo svētku sajūtu vēl neesmu atradusi, tā arī pazuda pie aizslēgtajiem vārtiem un nākamā gada autobusiem...
8 raksta ir doma

17.11.15 14:08
Aizdedzu svecīti. Šodien paliek četri gadi, kopš tēta vairs nav starp mums...
2 raksta ir doma

17.11.15 09:29
Ir tik patīkami mēnesi no vietas uzkāpjot uz svariem ieraudzīt 75,.. . Un sestdien pošoties uz pasākumu izkritu no pērn valkātiem svārkiem, toties perfekti ietilpu svārkos, kurus pirms krietna laika (pāris gadiem) iegādājos viesojoties pie māsas. Tad gan es viņos iespiedos, toties tagad... Tagad jaunēklim R vairs nebūs iemesla saukt mani par tārpiņu.;)) Tā viņš mīļi mēģināja pateikt - nav jau mammīt Tev nekādas vainas, tikai uzkrātās rezerves cieši izspiežas. Nu jā, kustēties ar krietni vieglāk, nav vairs 15 papildus kilogrami jāstaipa līdzi. Re ko dod lovestība un aktīvi treniņi pirms gulētiešanas...;)
6 raksta ir doma

11.11.15 10:39
Pirmdien beidzot pārreģistrējām auto, kā maiss no pleciem novēlās. Tagad saulstariņš var kaut stāvus braukt Daugavā, es vairs nebūšu atbildīga par to bleķa gabalu un vairs nav satraukuma par to, ka tik ko nesastrādā. Jo atbdīgs jau ir auto īpašnieks. Bet saulstariņam ir bijuši gadījumi, kad auto piebrauc, durvis atveras un šamējais izkrīt, jeb aizķeras aiz stūres un un izguļās turpat visai dīvainās pozās. Paldies labajiem gariem, nu tas ir galā. Tagad gaidu 30to datumu. Cerams beidzot beigsies arī tas murgs, ko mēdz dēvēt par laulību. Es ar lielu prieku sarīkošu kārtīgas šķiršanās svinības. :))
Auto vadīšanas prasmes apguvē aizvērās durvis, bet atvērās logs. Aptrūkās finanses instruktora darba apmaksāšanai, bet M ir ieinteresēta, lai man tā autovadītāja apliecība būtu, tāpēc tagad visos mūsu kopējos izbraukumos pie stūres sēžu es. Un nu jau mana pašapziņa ir atguvusies un esmu sapratusi, ka spēju vadīt auto arī tad, ja blakussēdētājam nav rezerves pedāļu komplekts. Bet tik droša, lai dotos kārtot eksāmenu, vēl nejūtos. Toties varēs regulāri braukt un nostiprināt teoriju. ;)
4 raksta ir doma

5.11.15 16:29
Viss, mans optimisms ir nobeidzies. Gribas kaukt. Saņēmu vēstuli no uzturlīdzekļu garantijas fonda. Izrādās ilgi gaidītos alimentus varu turpināt gaidīt līdz 2016. gada 1. februārim. Jo zvērināts tiesu izpildītājs nav aizsūtījis izziņu par parāda piedziņas neiespējamību. Sazvanīju to izpildītāju. Lieta esot procesā. Nē nu viss kārtībā, pat piecminūte nepagāja kamēr lietu atrada. Darba vieta un banka vēl neesot sniegusi atbildes. Kad tas varētu notikt nezinot. Kad apjautājos, kad tad varētu uzzvanīt, lai painteresētos par lietas virzību, man maigā balstiņā nočivināja - nu uz mēneša beigām... Velns lai parauj. Tas bērns tak ēst grib, skolā jāsūta, ceļš jāmaksā. Spēka vairs nav. Bet viens mudaks var atļauties nelikties ne zinis un regulāri 'atlaist nervus'. Nu jau R arī vairs ar papācīti nerunā. Pēdējā telefonsarunā bija krietni par daudz sarunājis. Tagad gribu piedzerties un izvemties...
7 raksta ir doma

27.10.15 11:36
Vēl viens zobiņš kārtībā. Pusotru gadu nostaigāju ar pagaidu blombi. :) Zinu jau zinu, tā nevar darīt, bet manas stulbās bailes no zobārsta bieži, gandrīz vienmēr, nu labi - vienmēr ir lielākas par veselā saprāta kuslo balstiņu.;)
0 raksta ir doma

26.10.15 11:49
Vienreizēji! Šorīt nolēmu aizčāpot līdz vietējai bodei. Peli,kura bija pakārusies ledusskapī, notiesāju vakar.;) Un trāpīju visīstākajā lapputenī.:) Ij vārdus grūši sameklēt lai to daili aprakstītu...
2 raksta ir doma

24.10.15 20:20
Nu jau sešas dienas man ir aprūpējamais. Pako. Kopts un apbrīnojami gudrs jorkšīras terjers. Nobrīnījos par viņa saprātu. Otis salīdzinājumā ir gatavais dunduks.;) Vēl jau kādu laiku nāksies pavadīt kopā, kamēr saimniece atgriezīsies no ceļojuma.
0 raksta ir doma

13.10.15 12:42
Šorīt salaboja priekšzobu, pērnā nedēļā nolauzu. Ābolā palika.;) Kā zinādama, ka esmu sarunājusi randiņu ar zobu dakteri, vakarrīt kopā ar ūdeni, pēc zobu skalošanas izspļāvu kārtējo blombi. Burvīgi, vismaz nav galva jālauza ko ar naudu darīt.;) Pierunāju A arīdzan apmeklēt zobu daktertanti. Šamējais gadus desmit nav bijis. Nākamotrdien iesim aba divi.:) Pārējais tāpat, pamazām, palēnām. Tikai šaušalīgs slinkums piemeties. Varu ar kādu padalīties... citādāk grūti visu laiku vienai cīnīties. ;)
2 raksta ir doma

11.10.15 16:43
Tikko neizturēja nervu sistēma. Pārtraucu telefonsarunu ar Okas radītāju. Šamējais man sāka stāstīt ko man vajadzētu darīt, it kā jau viss pareizi - mazāk strādāt un vairāk atpūsties. Taču tikko es apjautājos, kurš tad maizīti pelnīs, sāka stāstīt par daudzajām īpašajām problēmām ar kurām ir piesātināta viņa skarbā ikdiena. Šausmone es paskaidroju, ka manas sīkās eksistenciālās ķibelītes i tuvu nestāv šamējā globālajām problēmām. I nesaprata, tādā pat garā turpināja pūst uz priekšu. Apvaicājos vai viņam ir nācies savā dzīvē domāt arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Uz ko sekoja atbilde - tu nemaz nezini par cik daudziem es domāju. Nu tad nu es neizturēju, pateicu ka man gana, buča un atā! Vajadzēja jautājumu bišku savādāk formulēt, vārdu domāt aizstāt ar vārdu rūpēties.;) Nekas vēl paspēšu, ja vēl zvanīs, tad palūgšu atmaksāt parādiņu, lai sarēķina cik sanāk alimentos 18 gadu garumā. Nevajag man mācītājus! Pati gudra. Un savas globālās problēmas paturi pie sevis. Gan jau es ar savām sīkajām ķibelītēm kaut kā tikšu galā.
Tfu, vieglāk palika. Nolaidu tvaiku...
1 raksta ir doma

Vecākus pukstus Jaunākus pukstus