- 18.11.15 11:23
- Šodienas svētku sajūtas trūkums meklējams tāļajā 1988.gada 18.novembrī. Mācījos arodskolā, kura atradās gana tuvu Tālavas taurētājam. Dzīvoju kojās. Pāris dienu iepriekš visi tikām brīdināti ka nevienu no teritorijas ārā nelaidīs. Tā arī bija, vārti ciet, un pa teritoriju dežūrējoši mācībspēki. Labi, to vēl varēja kaut kā mēģināt saprast. Taču nākošā gada 18.novembrī tie paši mācībspēki brīvprātīgi piespiedu kārtā (obligāti) lika kāpt iekšā speciāli pasūtinātos autobusos, ar svecītēm rokās un braukt uz mazo pilsētiņu piedalīties nu jau atļautā svinēšanā. Tas nu man bija par daudz. Protams nebraucu. Varēju to atļauties, jo tanī gadā jau īrēju istabiņu ciematā. Paskaidrojumā uzrakstīju, biju iemigusi un izbraukšanas brīdi nogulēju. Man visār ir hronisks nelabums pret visu, kas ir obligāti. :) Jā, saprotu, ir svētki, bet šo svētku sajūtu vēl neesmu atradusi, tā arī pazuda pie aizslēgtajiem vārtiem un nākamā gada autobusiem...
- 8 rakstair doma
- 18.11.15 12:57
-
otrs tetis (un mamma), nudien. kads svetkiem sakars ar skolotajiem? nu, vienu gadu nelava, otru spieda, bet kads tam sakars ar svetkiem per se? tak tas tavas attiecibas ar svinamo objektu neatkarigi no ta, ko dara citi? kapec da jebkas ir jaizlemj atkariba no ta, ko dara citi? ja grib, lai svin, ja negrib, lai nesvin - ta nav tava darisana, tev ari nav jataisnojas, ja tev neliekas svinams.
mums bija miligi, nodziedajam himnu eiropas skola un ta. uz himnu biju, no parejas dalas aizlaidos. :) - Atbildēt
- 18.11.15 13:20
-
Un tieši tādēļ arī skaisti sapucējos un ar tikpat daiļi sapostiem jaunēkļiem cītīgi apmeklēju koncertus un pasākumus par godu šiem svētkiem. :) Tad svētku sajūtu aiz astes varēja pievilkt.
- Atbildēt
- 18.11.15 12:59
-
p.s. kad es ta domaju, man paveicas, cesu pirma vidusskola bija daudz demokratiskaka un mus neviena virziena neviens nebakstija.
- Atbildēt
- 18.11.15 13:11
-
Tieši tā bakstīšana, jeb stumšana 'pareizajā' virzienā... :))
- Atbildēt
- 20.11.15 08:17
-
nu jau laiks pieaugt un domāt pašai ar savu galvu, nevis dzīvot par spīti tam, ko spiež un liek.
- Atbildēt
- 20.11.15 15:53
-
Mja. Nu nez vai esmu kādreiz dzīvojusi bez savas galvas. Kaut gan no malas jau labāk redzams... Toties pulka muļķību gan esmu sastrādājusi par spīti. Taču nevaru iedomāties nevienu aunu, kurš nav ko par spīti darījis. :)
- Atbildēt