- 1.3.16 21:42
- Es reti, ļoti, ļoti reti raudu. Bet šovakar apraudājos no visas sirds. Par manu klepu te jau visiem viss sen skaidrs. Telefonsarunā ar krustmāmiņu atzinos ka man nav vilnas zeķīšu, visiem saadīju, bet pašai nekā. Un viņa man atsūtīja. Ne jau šādas tādas, bet kārtīgas, pusgarās un manas vecmāmiņas adītas un viņai dāvinātas. Krustmāmiņa tā arī nebija uzvilkusi, bet rūpīgi saglabājusi. Atliek vien pieminēt ka jau septiņpadsmit gadus mana vecmāmiņa jau vairs nav šaisaulē, bet viņas adītās zeķes sildīs man kājiņas. Lai tik tas klepus pamēģina man tagad neklausīt!
- 7 rakstair doma
- 1.3.16 22:00
-
cik mīļi :)
- Atbildēt
- 1.3.16 22:34
-
Ļoti mīļi.:))
- Atbildēt
- 2.3.16 00:38
-
nu man ar ir jābimbā
- Atbildēt
- 2.3.16 00:56
-
:)
- Atbildēt
- 2.3.16 08:53
-
oh, goš, nu es arī raudu!
- Atbildēt
- 2.3.16 08:55
-
:) dažas lietas nezūd, mīlestība, piemēram.
- Atbildēt
- 2.3.16 10:49
-
Jā! Un tas priecē!:))
- Atbildēt