22:58 - nesatikšanās
Es sēdēju Double Coffee, dzēru brokastu kafiju un kā allaž ņēmos ar savu gadžetu. Un tad pāris galdiņus tālāk apsēdās Viņš, puisis kā bilde, kā glezna, tāds, uz kuru paskatoties tev vienā mirklī aizbrauc jumts. Mēs saskatījāmies un viņš pasmaidīja, es atsmaidīju pretim. Taču tad viņš izvilka no somas, atvēra un pilnībā iegrima savā laptopā. Lai arī mans brokastu laiks jau bija cauri, pasūtīju vēl vienu kafiju, turpināju sēdēt un izlikties, ka esmu iegrimis aifonā, kaut arī īstenībā domāju tikai par Viņu. Pa brīžiem tomēr saskatījāmies un sasmaidījāmies, tomēr nevienam no mums nepietika drosmes uzsākt sarunu (pieņemot, ka arī viņam gribējās sarunu uzsākt). Pēc kādas stundas viņš norēķinājās par savu kafiju, aizvēra laptopu un aizgāja. Uz atvadām sasmaidījāmies, un viņš pat pateica 'čau'. Pēc brīža projām devos arī es. Nolādētā neizlēmība! No kā gan es baidos? No tā ka pasmiesies, paņirgāsies, ka iesitīs pa seju? Ja man patiktu meitenes, un tā būtu meitene, pieņemu, ka būtu palūdzis telefonu, uzaicinājis uz kino vai vīna glāzi vakariņās. Nu nekā, nāksies uz šo DC piestaigāt biežāk cerībā viņu atkal ieraudzīt.
Ko tu darītu šādā situācijā? Būtu drosmīgs kā lauva un dotos klāt savai simpātijai? Arī nobītos kā diegs un tik vien kā sasmaidītos?