Lying in my bed but you are not here
Trying to be strong I can’t stop my tears
I keep crying for you
I keep longing for you

Now that you’ve left me, all my hope is gone
There’s no turning back ‘Cause the damage is done
I keep crying for you
I keep longing for you


Crying for you that is all I can do
‘Cause I’m still in love with you
Crying for you, nothing else I can do
‘Cause I want to be with you


Voices in my head they won’t go away
Hearing you say that you don’t want to stay
But I keep crying for you
I keep longing for you

IAN VAN DAHL - CRYING

Šodien gribas smaidīt... smaidīt... un smaidīt un vēlēties, lai šī sajūta man iekšā nekad nebeidzas... es eju pa ielu un smaidu..un man gribas dejot un kliegt un priecāties.. jo es domāju par TEVI :))!! Nav svarīgi... ka es sen Tevi neesu satikusi..TU esi tikpat kā man blakus... manās domās... sapņos..fantāzijās... jau manā sirdī... es TEVI sajūtu...
..nav nozīmes vairs laikam... kaut gan šobrīd bez TEVIS tas velkas... un tās domas par TEVI nepazūd, atmiņas ataust kad biji man blakām, kad TAVAS stiprās, vīrišķās rokas apķer mani... samīļo, noglāsta roku...vaigu... sabužina manus matus..tas viss man acu priekšā!! un TAVS smaids..TAVS noslēpumainais, dziļais skatiens... tās acis vien var mīlēt tāpat vien... ka ir tik skaistas... un TAVAS maigās lūpas...aprautie skūpsti, kas tikai vēl vairāk liek man tiekties pēc TEVIS... piedod, es tur neko nevaru sev padarīt... nespēju vairs TEVI izsvītrot no prāta... laikam ātri savā sirdī ielaidu... iedevu atslēgu TEV pašam pat nezinot... tāda es esmu... naiva, iemīlējusies sapņotaja... bet tur neko nevar mainīt: Es tāda arī būšu... protams,ka nav labi sacerēties... ja nu TU tā arī pazudīsi neko neziņojot vairs... tad es palikšu viena, ar sāpinātu, salauztu sirdi... ar sapņiem par TEVI... kaut gan es zaudētājos nepaliktu... TU man dāvāji tik brinišķīgus mirkļus kopā ar TEVI... ar ko nebiju piedzīvojusi ne ar vienu... tā ir...

...tas viss.... es eju - vilcināt laiku, sapņot, domāt par TEVI... mana MīLA!! :)

Kāpāc man ir bail..bail..ka viss skaistais tūliņ tūliņ pazudīs?? Viss liekas tik ideāli ar VIŅU... tik brīvi un skaisti... kad esmu VIŅAM blakām - man nevajag vārdu... es vēlos tikai būt blakām, just VIŅA smaržu, baudīt VIŅA roku pieskārienus... dzirdēt VIŅA balsi... redzēt VIŅA skaistās, dziļās acis... un nevajag vārdu!! To visu vēlos izjust vēl un vēl... Kāpēc man tāda sajūta, ka VISS šis skaistais tūliņ beigsies... tikai tāpēc, ka vienmēr tā ir bijis... bet ne ar vienu nav bijušas šīs sajūtas... es gribu VIŅU blakām... VIŅŠ ir vīrietis,kuru ieraugot... es jutu... ka es VIŅU vēlos sev... vēlos būt kopā... pamosties no rītiem blakām...pieglausties klāt, samīļot... es gribu zināt par VIŅU visu!!! ko VIŅŠ šobrīd dara... ko domā... kur pazudis šīs dienas... kapēc nedod ziņu kopš sestdienas? :( ...Varbūt tapēc man arī ir bail, ka viss skaistais - ideālais tik ātri sākās, ka tas ir arī beidzies... nesaprotu... kas notiek.. kāpēc VIŅŠ pazudis... kapēc neatbild uz manām vēstulītēm... es jau tā cenšos neuzbāzties, lai VIŅU neaizbiedētu... neatgrūstu... Vai es jau esmu VIŅU aizbiedējusi??? ja tā, tad es to ļoti nevēlos... varbūt VIŅAM arī ir bail... VIŅŠ nobijās, ka ir pielaidis mani par tuvu savai sirdij... kā lai to visu izskaidro... kā lai atbild uz šiem daudzajiem jautajumiem, neziņai... kapēc tik daudz neskaidrības, tik daudz jautājumu un nevienas atbildes?? ... kā lai tiek ar sevi galā...?

...Vienmēr ir daudz jautājumu un nevienas atbildes.. ja es zinātu visas tās atbildes, tad varbūt būtu vieglāk!!

...Tieši tad,kad es vismazāk gaidu... kad domāju,ka neesu gatava nekādām attiecībām... vai ka nelaižu sev sirdī nevienu klāt... uzradās VIŅŠ!!! un tik negaidīti, tik dīvaini,ka mēs abi brīnamies, cik dīvaini viss noticis... iepazināmies pilnīgi dīvaini uz kalna... vienkārši "kā VIŅŠ teica" viņam bija žēl, kā es krītu... :)) cik mīļi!! un tās acis,tās dziļās brūnās acis es nespēju aizmirst... un to burvīgo smaidu.. VIŅŠ vienkārši iekrita man sirsniņā... Jūs domāsiet,kas tur tik dīvains... bet es nebraucu snovot uz kalnu,lai iepazītos vai arī lai ieraudzītu tur TĀDU vīrieti kura dēļ var izkust sirds... VIŅŠ pazuda no mana redzesloka... bij žēl, bet es domāju... ja būs lemts,tad būs... viss... viss kas notika likās vienkārši liktens un es joprojām nespēju TO aptvert,tam noticēt... VIŅŠ pats mani atrada, piebrauca no aizmugures un apķēra un tās acis, tas smaids... mani apbūra... Jūs gan jau domāsiet,ka esmu tik naiva tik sīkumaina... bet ar viņu man katrs sīkums šķiet svarīgs.. katrs skatiens, pateikts vārds, glāsts... katrs notikums... domas, sajūtas... man pašai pilnīgi šķiet,ka tas kā liktens būtu es nespēju TO aptvert! un VIŅŠ nāca, kad es to vismazāk gaidīju!! es biju domājusi, ka vienkārši būs iepazīšanās un viss..nu ko es viņam tā uzbāzīšos un prasīšu telefona numuru... kad mums vajadzēja braukt prom... skatījos, vai viņa nekur nav un nebij... samierinājos, ka uz to jauko smaidu un skaistajām acīm,kas pievilka mani kā magnēts man vienkārši bij lemts paskatīties.. domāju, ka viss ir likteņa rokās.. būs lemts,būs mums vēlreiz satikties... kad tieši VIŅŠ piebrauca klāt :)) es VIŅAM atstāju savu telefona numuru, Vārdu..un VIŅŠ mani sameklēja... mēs pavadījām 3 burvīgas dienas... pirmais randiņš pulksteņa kafejnīcā... VIŅU iepazīstot vēl tuvāk VIŅŠ ir vēl burvīgāks..vēl jaukāks... un mums bij tik viegli,mēs sarunājāmies...mulsām..nervozējām kā divi mazi bērni, kā VĪŅŠ teica, ka jūtas, ka 5.klases zēns... un šis pievilkšanās spēks starp mums abiem...mums nevajag vārdu... nevajag cilvēkus mums apkārt, mēs atrodam ar skatieniem viens otru... un man nevajag neko citu, kā redzēr VIŅA smaidu, VIŅA skaistās dziļās acis...sajust uz savas ādas VIŅA skaisto,maigo roku pieskārienus..kā VIŅŠ pieskaras maniem matiem... sejas...rokai..VIŅA kaislīgie, aprautie skūpsti, viņa maigums, skatiens... es nespēju izteikt vārdos šīs sajūtas... īstenībā viss ir tik skaisti, tik ideāli, ka bail..ka bail, ka tas VISS tūliņ pazudīs, tiks atņemts, ka VIŅŠ vienkārši pazudīs, pateiks, ka nevēlas mani vairs satikt... šīs dienas,šīs 3 dienas es jūtos mīlēta, aprūpēta brīnišķīgi kā vēl nekad..bet tajā pašā brīdī man ir bail... bail,ka viss ir tik skaists, bet tas tūliņ tiks atņemts. Redz, kā ir, kad cilvēkam tā visu laiku ir bijis,ka neveicas ar vienu,ar otru...iec pievilts,sāpināts, tad liekas,ka arī šis skaistais mirklis...šī sajūta, šīs jūtas vienkārši pazudīs... bet man ir bail... bail,ka būšu sāpināta... ka sacerēšos par daudz..kaut gan es zinu,ka nedrīkstu laist sev sirsniņā pārāk tuvu, jo vienmēr palieku sāpināta, bet es jau esmu pielaidusi viņu tuvu klāt sirsniņai...un man bail..bail... ka VIŅŠ aizies... :( es vēlos lai šīs sajūtas nebeidzas... jo ar viņu kopā ir tik brīnišķīgi, tik viegli,tik labi un skaisti... tāpēc, kad tas leikas tik ātri ir atnācis, nevēlos,ka tas arī ātri aiziet.. bet es ļaušos izjūtām.. ļaušos šim mirklim,kas man tiek dots... jo man šķiet, ka esmu IEMĪLĒJUSIES... tajās acīs, brūnajās, dziļajās acīs... smaidā, rokās matos... balsī, smieklos... un vēlos lai šīs sajūtas nepazūd...

..Valentīndiena :))) un ka Jūs pret šiem svētkiem reaģējat? ... cik esmu novērojusi tad cilvēki pret šo dienu izturas ļoti dažādi... tiem,kam ir otrs tuvākais cilvēciņš blakām...tad tiem šī diena patīk ...tiek, kam nav - tas pret šo dienu izturas skeptiski!!
esmu viena... man blakām neviena nav, nju varbūt domās... bet man tāpat patīk šī dieniņa... kā visur ir sirsniņas, buciņas.. veikali pilni ar sarkano krāsu, mīļumu, mīlestību!! cilvēki mīl viens otru... izrāda savas jūtas, raksta salduz dzejolīšus, izrāda cik ļoti viens otram nozīmē..tas ir mīļi un skaist... es varbūt esmu naiva ..bet tas ir skaisti!! bet nedrīkst būt ta, ka tikai šī diena tiek uzskatīta, lai tam cilvēkam izrādītu savu mīlestību, mīļumu, uzdāvinātu dāvanu... tādai būtu jābūt katrai dienai... bet vienkārši Valentīndiena varētu būt viena no īpašām dienām :))!!
..un ir mīļi... varbūt man nav īsti tās noskaņas...jo šodien nekur neiešu pasēdēt divvientulībā un nebūšu kopā ar kādu tuvu cilvēciņu, bet man ir sirsniņā feini un priex par citiem, kam kaut kas tāds ir :))

bet es došos snovot... :D!! tā ir mana kaislība šobrīd :)

Mīliet viens otru, lai arī kāds tas cilvēks nebūtu Jums blakām!!!!

bučas :*

...vēl pēc pusgada es domāju, ka manā dzīvē ir tikai viens vīrietis... ka es šo savu dzīvi saistīšu tikai ar vienu vīrieti, veidošu nākotni, apprecēšos, dzemdēšu bērnu un neko citu nevarēju iedomāties.... kā tikai viņu!! bet redz kā dzīve iegrozās, kā maina cilvēka plānus... tas vēl vairāk pierāda to, ka nekad nekas nenotiek neplānoti un mēs nevaram paredzēt kas notiks rīt..parīt... dzīve ir kā mīkla... ka krustvāŗdu mīkla, kurai jāiet cauri, jāatrisina viss, līdz tu iegūsti atslēgas vārdu...gala rezultātu!!

šodein es esmu jau viena 5 mēnešus... es no viņa aizgāju, es nevarēju izturēt šīs attiecības, šīs mocības... es vairs nebiju ES... es nācu mājās un mēs strīdējāmies un es raudāju... nē, es šobrīd to nevēlos atcerēties...tas bij pārāk sāpīgi, man bij bail dzīvot...bail runāt... bail smaidīt... un grūti saņemties no viņa aiziet..bet es to izdarīju, kad tiešām sapratu, ka vairs nevaru to izturēt...
...tas bij grūti,lai cik cilveki tev teiktu: ej prom no viņa,ko tu mokies - to izdarīt ir ļoti grūti,it sevišķi man,kas ir tik emocionāla un svārstīga...arī dēļ to jūtu,kas man bija palikušas pret viņu..man bij grūti to izdarīt...
tagad jāsmaida,kā cilvēki saka,cik stipra esmu bijusi..bet beidzot es jūtos laimīga..laimīga sirdī..nevis tikai no ārpuses ar viltotu smaidu!! es varu būt es pati,neviens man nepārmet, es daru,ko es vēlos, kā es vēlos un ticiet man: dzīve ir skaista,nju dien... un es biju kā mazs asniņš, kas centās izsprausties cauri asfaltam lai uzziedētu..un es saņēmu visu speku un uzziedēju...es to izdarīju un par to ir prieks!!

..tagad ir cita dzīve...cita mana pasaule un es ticu, ka atnāks kāds kas manu pasauli darīs vēl laimīgāku... rožaināku... tādu... ka cilvēks ir laimīgs :)))

un teikšu atklāti... man šķiet, ka tāds cilvēciņš jau ir ieķēries man sirsniņā... :)