dzīve varbūt tik neprognozējama :)

...vēl pēc pusgada es domāju, ka manā dzīvē ir tikai viens vīrietis... ka es šo savu dzīvi saistīšu tikai ar vienu vīrieti, veidošu nākotni, apprecēšos, dzemdēšu bērnu un neko citu nevarēju iedomāties.... kā tikai viņu!! bet redz kā dzīve iegrozās, kā maina cilvēka plānus... tas vēl vairāk pierāda to, ka nekad nekas nenotiek neplānoti un mēs nevaram paredzēt kas notiks rīt..parīt... dzīve ir kā mīkla... ka krustvāŗdu mīkla, kurai jāiet cauri, jāatrisina viss, līdz tu iegūsti atslēgas vārdu...gala rezultātu!!

šodein es esmu jau viena 5 mēnešus... es no viņa aizgāju, es nevarēju izturēt šīs attiecības, šīs mocības... es vairs nebiju ES... es nācu mājās un mēs strīdējāmies un es raudāju... nē, es šobrīd to nevēlos atcerēties...tas bij pārāk sāpīgi, man bij bail dzīvot...bail runāt... bail smaidīt... un grūti saņemties no viņa aiziet..bet es to izdarīju, kad tiešām sapratu, ka vairs nevaru to izturēt...
...tas bij grūti,lai cik cilveki tev teiktu: ej prom no viņa,ko tu mokies - to izdarīt ir ļoti grūti,it sevišķi man,kas ir tik emocionāla un svārstīga...arī dēļ to jūtu,kas man bija palikušas pret viņu..man bij grūti to izdarīt...
tagad jāsmaida,kā cilvēki saka,cik stipra esmu bijusi..bet beidzot es jūtos laimīga..laimīga sirdī..nevis tikai no ārpuses ar viltotu smaidu!! es varu būt es pati,neviens man nepārmet, es daru,ko es vēlos, kā es vēlos un ticiet man: dzīve ir skaista,nju dien... un es biju kā mazs asniņš, kas centās izsprausties cauri asfaltam lai uzziedētu..un es saņēmu visu speku un uzziedēju...es to izdarīju un par to ir prieks!!

..tagad ir cita dzīve...cita mana pasaule un es ticu, ka atnāks kāds kas manu pasauli darīs vēl laimīgāku... rožaināku... tādu... ka cilvēks ir laimīgs :)))

un teikšu atklāti... man šķiet, ka tāds cilvēciņš jau ir ieķēries man sirsniņā... :)