pucina [userpic]

... kad tā ir atnākusi... sagūstījusi Tevi...

February 19th, 2006 (10:15 pm)
current mood:
loved
loved

...Vienmēr ir daudz jautājumu un nevienas atbildes.. ja es zinātu visas tās atbildes, tad varbūt būtu vieglāk!!

...Tieši tad,kad es vismazāk gaidu... kad domāju,ka neesu gatava nekādām attiecībām... vai ka nelaižu sev sirdī nevienu klāt... uzradās VIŅŠ!!! un tik negaidīti, tik dīvaini,ka mēs abi brīnamies, cik dīvaini viss noticis... iepazināmies pilnīgi dīvaini uz kalna... vienkārši "kā VIŅŠ teica" viņam bija žēl, kā es krītu... :)) cik mīļi!! un tās acis,tās dziļās brūnās acis es nespēju aizmirst... un to burvīgo smaidu.. VIŅŠ vienkārši iekrita man sirsniņā... Jūs domāsiet,kas tur tik dīvains... bet es nebraucu snovot uz kalnu,lai iepazītos vai arī lai ieraudzītu tur TĀDU vīrieti kura dēļ var izkust sirds... VIŅŠ pazuda no mana redzesloka... bij žēl, bet es domāju... ja būs lemts,tad būs... viss... viss kas notika likās vienkārši liktens un es joprojām nespēju TO aptvert,tam noticēt... VIŅŠ pats mani atrada, piebrauca no aizmugures un apķēra un tās acis, tas smaids... mani apbūra... Jūs gan jau domāsiet,ka esmu tik naiva tik sīkumaina... bet ar viņu man katrs sīkums šķiet svarīgs.. katrs skatiens, pateikts vārds, glāsts... katrs notikums... domas, sajūtas... man pašai pilnīgi šķiet,ka tas kā liktens būtu es nespēju TO aptvert! un VIŅŠ nāca, kad es to vismazāk gaidīju!! es biju domājusi, ka vienkārši būs iepazīšanās un viss..nu ko es viņam tā uzbāzīšos un prasīšu telefona numuru... kad mums vajadzēja braukt prom... skatījos, vai viņa nekur nav un nebij... samierinājos, ka uz to jauko smaidu un skaistajām acīm,kas pievilka mani kā magnēts man vienkārši bij lemts paskatīties.. domāju, ka viss ir likteņa rokās.. būs lemts,būs mums vēlreiz satikties... kad tieši VIŅŠ piebrauca klāt :)) es VIŅAM atstāju savu telefona numuru, Vārdu..un VIŅŠ mani sameklēja... mēs pavadījām 3 burvīgas dienas... pirmais randiņš pulksteņa kafejnīcā... VIŅU iepazīstot vēl tuvāk VIŅŠ ir vēl burvīgāks..vēl jaukāks... un mums bij tik viegli,mēs sarunājāmies...mulsām..nervozējām kā divi mazi bērni, kā VĪŅŠ teica, ka jūtas, ka 5.klases zēns... un šis pievilkšanās spēks starp mums abiem...mums nevajag vārdu... nevajag cilvēkus mums apkārt, mēs atrodam ar skatieniem viens otru... un man nevajag neko citu, kā redzēr VIŅA smaidu, VIŅA skaistās dziļās acis...sajust uz savas ādas VIŅA skaisto,maigo roku pieskārienus..kā VIŅŠ pieskaras maniem matiem... sejas...rokai..VIŅA kaislīgie, aprautie skūpsti, viņa maigums, skatiens... es nespēju izteikt vārdos šīs sajūtas... īstenībā viss ir tik skaisti, tik ideāli, ka bail..ka bail, ka tas VISS tūliņ pazudīs, tiks atņemts, ka VIŅŠ vienkārši pazudīs, pateiks, ka nevēlas mani vairs satikt... šīs dienas,šīs 3 dienas es jūtos mīlēta, aprūpēta brīnišķīgi kā vēl nekad..bet tajā pašā brīdī man ir bail... bail,ka viss ir tik skaists, bet tas tūliņ tiks atņemts. Redz, kā ir, kad cilvēkam tā visu laiku ir bijis,ka neveicas ar vienu,ar otru...iec pievilts,sāpināts, tad liekas,ka arī šis skaistais mirklis...šī sajūta, šīs jūtas vienkārši pazudīs... bet man ir bail... bail,ka būšu sāpināta... ka sacerēšos par daudz..kaut gan es zinu,ka nedrīkstu laist sev sirsniņā pārāk tuvu, jo vienmēr palieku sāpināta, bet es jau esmu pielaidusi viņu tuvu klāt sirsniņai...un man bail..bail... ka VIŅŠ aizies... :( es vēlos lai šīs sajūtas nebeidzas... jo ar viņu kopā ir tik brīnišķīgi, tik viegli,tik labi un skaisti... tāpēc, kad tas leikas tik ātri ir atnācis, nevēlos,ka tas arī ātri aiziet.. bet es ļaušos izjūtām.. ļaušos šim mirklim,kas man tiek dots... jo man šķiet, ka esmu IEMĪLĒJUSIES... tajās acīs, brūnajās, dziļajās acīs... smaidā, rokās matos... balsī, smieklos... un vēlos lai šīs sajūtas nepazūd...