| May. 3rd, 2011 @ 11:37 am (no subject) |
|---|
Par ko es nemīlu Swedbanku (un tai līdzīgos milzeņus).
Vakar pēc 19-tiem vakarā zvana mans mobilais un klausulē jauns puisis stādās priekšā kā pārstāvis (vārds, uzvārds) no Swedbankas un jautā, vai man ir pāris minūtes sarunai. Pametu skatu uz pulksteni un saku - nu labi, ir (noriju atbildi, ka vispār ir vakars). Viņš man sāk stāstīt, cik kruti ir saņemt algu Swedbankā, vai es esmu mēģinājusi (esmu, jā, pārtraucu pirms gadiem 3), vai izmantoju internetbanku (jā, izmantoju, gods kam gods, uzskatu to par labāko internetbanku Latvijā un to arī pasaku, pusis saka "paldies, priekš klientiem cenšamies"), vai izmantoju kredītkarti (jā, bet citā bankā). Turpinās bla-bla, es saku, ka algas man nev, bet ir autorienākumi un tie iet uz citu banku. Un tad apķeros, ka man vajadzēs firmai kontu tuvākajās dienās un jautāju, vai viņi mani var pārliecināt to vērt pie viņiem. Un te atkal nāk aplauziens - man jāiet uz bankas filiāli vai jāzvana uz telefonbanku un tur man visu izstāstī, VIŅŠ NEESOT PAR TO KOMPETENTS. Pat ja tā ir, solīds, klientam draudzīgs konsultants man piedāvātu pārslēgt sarunu uz kompetentāku, piedāvātu, ka iedos manu tālruni kādam konsultantam, lai tas man piezvana etc. Nekā nebija. Tāpat bija arī pagājušajā reizē, kad man no viņiem kaut ko vajadzēja tādu, kas prasītu iejušanos manā situācijā un pretimnākšanu - nāni. Tā ir (vismaz Latvijas) lielo uzņēmumu lielākā kļūda - ka sistēma, kā sastrādāties ar klientu, nav klientam draudzīga. Viņi man nepiedāvā palīdzību risinājumu meklējumos, viņi vienkārši mani pasūta no nodaļas uz nodaļu vai vispār paziņo, ka viņi to nevar. Nejūtu cenšanos mani ieineteresēt, noturēt, lojalizēt - tāpat kā ar mūsu valsti, ar šiem uzņēmumiem var sastrādāties tikmēr, kamēr viss ir atbilstoši noteikumiem. Ja rodas problēmas, kas prasa individuālus risinājumus, tad attieksme nomainās uz "pats vainīgs!". |
